Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Latvija, Latvijā, latvieši
Pasaulē, un vispār
Jau iepriekš brīdinu bildes līgani, bez atstarpēm pāries no Pildas uz Ņukšu, pēc uz Ludzu.
No sākuma mazdrusciņ apmeklējām Pildā Miķeļdienas pasākumiņu - Miķeļdienas tirdziņu. Citus apskatīt, savējos parādīt; vispār iepazīt. Tirdziņa atmosfēru kuplināja jauka folkloras kopa.
Pēc mājās sakravājāmies braucienam uz Ludzu, Kristaps bija nopietni nolēmis sabraukušajiem puišiem novadīt nelielu ieskata ekskursiju pa Ludzu. Precīzāk - sakravājos es un Kristapa viens no pusbrāļiem, par cik viņš bija nobriedis mājās jau braukt Ogres rajonā, mani bija gatavs paķert līdzi kaut kur tuvāk savam maršrutam mani līdz vilcienam uz Rīgu nogādāt.
Pa ceļam uz Ludzu piestājām Ņukšā, pie katoļu baznīcas, kura skaitās Pildas baznīca, kas esot viena no lielākajām Latgalē. Dotajā linkā īsti nav pieminēts, kaut arī tur runa ir pa dominikāņiem, bet vietējie saka, ka baznīcu tur esot dibinājuši igauņi, kuri reformācijas laikā Igaunijas teritorijā neesot bijuši ar mieru kļūt par luterāņiem un aizgājuši uz katoliskās Latgales pusi.
Pēc braucām uz Ludzu. Un - vērā ņemams vēsturisks objekts Ludzā it Ludzas Lielā sinagoga, kas ir vecākā koka sinagoga Baltijā.
Un tagad bildes.
Paavisam netāli no Kristapa mājas ir tipa dīķis. Natūrā tas ir laikam reiz bijis ezers, tā krasti dikti jau sāk pārpurvoties un vispār krietni apauguši ar visu kaut ko krasti. Toms vakar gumijniekos, no Kristapa aizņemtos, apbrida riņķī un krietni vairāk par litru brūklenes garāmejot un netīšām salasīja. Vienkārši DAUDZ to ogu.
Šmani, knapi atjēgušos no dienas izbrauciena uz Ludzu un relatīvi ilgo (pusstundas brauciena "taisnā līnijā" vietā divas stundas, jo šis maršruts veda pa apkārtceļu) brauciena un visiem dienas piedzīvojumiem, Kad Tomam ienāca prātā mani aizvilkt brūklenes nopietnāk lasīt, viņam palīdzēt. Tas beidzās ar to, ka es "Jā, es redzu DAUDZ brūklenes, bet man ir būtiskāk tikt cauri tam dūkstējam, nenobumsīties nekur un vispār neesmu pārliecināta, ka uz šo piedzīvojumu parakstījos, kaut arī piedalos". Vispār, ogu lasīšanas vietā Toms dabūja vienu ņerkstīgu Andru. Tiesa, viņam bija pasmaids "Sen neesi ņerkstējusi".
Bet viss beidzās bez starpgadījumiem.... (Mājās atvelkoties, prieks, kur tu rodies - nācās mizot un cept kartupeļus...). Tiesa, pa vidu vēl bija viņa darbošanās ar murdu, kurā zivis izlēma neieklīst.
Šodien mani komandēja uz Ludzu izņemt Ludzas bibliotēkā divas grāmatas un nopirkt kaut kādu saimniecības pribambasu, sapratne par kuru maza.
Jautrība sākās jau no paša rīta. Man tika apstāstīts, ka autobuss uz Ludzu no Pildas atiet 9.08. Mani par uz autobusa pieturu pavadīja. Un izvilku pavadošo personālu mani aizvadīt līdz pieturai ar minūšu desmit rezervi. Pieturā - prieks, kur tu rodies: autobuss ir 9,28, nevis 9.08. Aizsūtīju pavadītāju mājās un iekārtojos gaidīt autobusu. Pat sanāca bikuci ar vietējiem pakomunicēt un iepazīties. Jauki cilvēki.
Pa ceļam uz Ludzu saņēmu īsziņu, ka vēl piens jānopērk. Nu labi, ir mugursoma, nebūs jāstiepj rokās viss nesamais, lai arī kas būtu tas saimnieciskais pribambass un viņa izmēri.
Doma par mums pašiem, par mūsu patriotismu. Bet kaut kā kompleksi un laikam ka dažādos rakursos. Var jau būt, ka pa ceļam skaršu ko reiz jau runātu. Var jau būt.
Sākšu ar tiem, kuriem ir latvisks vārds, uzvārds un esoša pilsonība jau no tiem laikiem, kad Latvija atdalījās no PSRS. Ar tiem, kuriem saknes bija Latvijā paaudzēs. Bet. Viens riktīgs bet. Viņi nekādā variantā nerunāja latviski, bija ļotas problēmas saprast latviski teikto un nekādas izpratnes par latviešu kultūru. Jā, bija jau toreiz tādi cilvēki, kuri bija latvieši tikai teorijā, bet praksē - nē. Proti, tālajos padomju gados, kad Latvijas šolaiku neatkarība bija tikai sapnis, uz kuru tiekties varbūt bezcerīgi. Cilvēki bija izlēmuši "Ko krāmēties ar latviešu valodu un latviskumu, ja ir "lielais brālis", kurš te ienācis un tāpat visu pārņems, Maskava un Krievija ar visu krievu valodu ir "pasaules naba" un "pasaules centrs", rotēšu tajā virzienā". Cilvēki, kuri brīvprātīgi atteicās no savas latviskās identitātes. 90-jos, kad sabruka tas "pasaules centrs" un Latvija kļuva neatkarīga, viņiem iestājās "ups" un "nu labi, būšu Latvijas pilsonis, jo te vecvecāku kapi, bet to valodu mācīties? Kāpēc? Tāpat ir labi". Un darba devēji viņiem pat valsts valodas zināšanas nelūdza pierādīt, jo pēc pases taču latvietis un pilsonis. Šie personāži bērnus arī uzaudzinājuši krievvalodīgus un krievisku vidi labāk gribošus.
Aizbraucām pie dēla uz vija jauniegūto fazendu aiz Ludzas; pagaidām norisinās "čemodānu" laiks - pārkravāšanās no Rīgas uz to vietu. Par savu iespējamo pārcelšanos uz Ludzu - vēl pagaidām idejas piesitiens.
Toms tapa paņemts līdzi, jo vajadzīgas palīdzīgas vīriešu rokas mājas apgūšanas un iekārtošanās procesā.
Izkāpjot no vilciena Ludzā - man izlauzās "Es mājās atbraucu!". Kaut kā netipiski paaudzēs (cik nu ar māsas pamatā un manu līdzdalību ir noskaidrots - saknes Rīgā aizsākušās jau drusku virs 200 gadiem, pēc tam, kad 18.gadsimta sākumā Vidzemē atcēla dzimtbūšanu un kāds no dzimtas aizsācējiem atnāca uz Rīgu) esošai rīdziniecei.... Ir, par ko padomāt.
Esmu "bez kājām" par spīti četrām stundām vilcienā un pēc tam apmēram pusstundai starppilsētu autobusiņā.
Bilžu krājums - Ludzas skati līgani pāriet dēla īpašuma bildēs.
Zinu, ka laikam runāšu par runāto un vispārzināmo, vispārnovēroto. Ja kur un kā atkārtošos, piedodiet, neņemiet ļaunā.
Runa būs par tā dēvētajiem jaunbagātniekiem, to bagāto cilvēku daļu, kuri pie savas lielās naudiņas tika mirkļa uzrāviena rezultātā, kaut kādas veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ. Par tiem, kuriem "vieglā" nauda kabatā iebirusi.
Kaut kā, un vai man tikai tā liekas? Pavērojot to, kā bērni uzvedas publiskā telpā (un ne vienmēr runa ir par pusaudžiem, kuriem padsmit gados iestājas stiprā organisma "pārkārtošanās", kā rezultātā viņi ir kā uzvilktas stīgas un svārsti savās izpausmēs), reizēm var droši saprast viņu vecāku attieksmi pret apkārtējo pasauli. Un runa nav tikai par bērniem no ne pārāk labvēlīgām ģimenēm un it kā ne pārāk labvēlīgas vides. Savā ziņā pat sagaidāms, ka šie bērni ir "lecīgi", problēmas risina tikai un vienīgi ar dūru palīdzību, ar fiziskas ietekmes palīdzību pakļauj sev citus bērnus... Te var skaitīt diezgan daudz. Gan jau ka jums arī zināmi kādi piemēri par nelabvēlīgās vides bērnu uzvedību. Katrā gadījumā par šo bērniem īsti nav jautājumi (un var jau būt, ka mana klišeja domāšanā) - kāda vide, tādi bērni; neko citu īsti nav redzējuši, skolā vairumā gadījumu "atsēž" obligāto "sēžamo" un viss. Neko prātīgāku no viņiem nevar gaidīt.
Vakar nerakstīju, jo, atbraucot mājās acis lipa ciet un miegs klauvēja uz nebēdu pat ātrāk, nekā parasti eju gulēt. Ceru, neko neesmu nokavējusi.
Es bez piedzīvojumiem, neatkarīgi no to lieluma, laikam nemāku iztikt. Vakar bija tādi sīkpiedzīvojumiņi, gļuki pa ceļam, tomēr zināmu adrenalīna devu un iemeslu pasmaidam deva.
Interesanti sākās jau no rīta, pēc pusdesmitiem. Iekšējā Juglā pēc jau sen aizrunātas tikšanās kāpu iekšā savā 29.autobusā, lai dotos mājās uz savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī. Kāpjot iekšā bez jel kādas intereses pamanīju biļešu kontrolētājas, ierasti nopīkstināju savu Rīdzinieka karti, apsēdos. Kontrolētājas laikam pavēroja, vai visi, kuri kopā ar mani iekāpa šajā autobusā, arī nopīkstina pīkstināmo un kāpa ārā. Pirmā jau bija izkāpusi, otrā - kāpšanas procesā, kad autobusa vadītājs mēģināja vērt autobusa durvis ciet. Kontrolētāja tomēr paspēja izspraukties ārā. Hm, kāds tam gļukam iemesls, ka kontrolētāja gandrīz iesprūda autobusā? Man tā ir mīkla.
20.septembrī rakstīju par savu saskarsmi ar vienu īpatni vietnē Facebook. Par līdzīga rakstura "pasākumiem" internetvidē pirms jau esmu rakstījusi vēl vismaz pāris reizes. Jā, bija lustīgi, manā izpratnē, pavadīts laiciņš pirms gulētiešanas. Šoreiz drusku plašāk izteikšos.
Man vispār diezgan bieži internetvidē pieklauvē ar draudzības aicinājumiem tādi personāži, par kuru godīgumu, teiksim tā, ir pasmagas šaubas. Pirmās jau rodas papētot aicinātāja profilu, lai saprastu, kas tad ir tas cilvēks, kurš piedāvā draudzību. Jau iepriekš esmu teikusi, kādiem punktiem pievēršu uzmanību pētot aicinātājpersonas profilu. Reizēm apstiprinu draudzību, reizēm nē. Ir gadījumi, kad pēc kāda laiciņa kādu personāžu "atdraugoju". Jo reizēm apnicis "balasts" draugu listē. Reizēm apnikusi kāda saruna ar personāžu, tādēļ kaut kā "atdraugojas".
Vispirms mājās atbraukusi ielīdu dušā, un tik tad ar bildēm un iespaidiem kārtoties. Diena nu ļoti karsta un saulaina.
Kā ierasts, tikāmies 11.00. Šoreiz 24.autobusa galapunktā Mangaļsalā. Pastaigu sākām ejot pa taku no galapunkta, pa taku, kuras esību mēs ar Tomu īsti nebijām iedomājušies. Būsim zināt nākamajās reizēs, kad sadomāsim uz to galu braukt. Tad pagājāmies bez steigas gar Daugavu, gājiena laikā man beidzot "pieleca", kur bija tā vieta, kurā pērnvasar nobumsījos uz dibena. Toreiz mēs ar Tomu gājām pa akmeņiem apkrautu upes krasta gabaliņu starp pašu upi un veco nocietinājumu mūra paliekām. Pēc pa to ceļa gabaliņu (arī šodien) vairs negājām.
Kaut kad agrāk jau dažos rakstos biju paudusi savu pieredzi saskarsmē ar krāpniekiem internetā. Vismaz pāris reizes noteikti. Tagad pienākusi kārta vēl vienam.
Sākšu ar to, kā es tos krāpniekus internetvidē kaut kā iemanos atpazīt. Vispirms, kad man pienāk kāds draudzības uzaicinājums, pirms apstiprinu draudzības aicinājumu, apskatos aicinātāja profilu. Pirmais, kas iededzina aizdomu "lampiņu" ir personāža draugu listes neesamība. Ko iespējams norakstīt uz "Cilvēks praktiski tikko iereģistrējies saitā un meklē kādus, ar ko parunāt". Tiesa, šī doma "aizveras" tiklīdz apskati viņa ievadītos datus pašam par sevi un konstatē, ka personāžs saitā iereģistrējies krietni sen. Iereģistrējies, bet nu nekādus datus par sevi nav uzrādījis. Šo zināmā mērā arī var norakstīt - katra paša brīva izvēle tam, cik un kādus datus par sevi publiskot publiskā telpā. Protams, katrs var darīt kā grib ar savu dzīvi un datiem par sevi, taču neizslēdz zināmu aizdomīgumu un zināmas šaubas par personāža godīgiem nolūkiem.
Nākamais - kā un ar ko cilvēks uzsāk sarunu. Un vai jel kā noreaģē uz tavām atbildēm.
Bija jāsatiek Toms ar domu, ka iebraucu pie viņa, pagrozos, izrunāju runājamo un dodos tālāk savās gaitās. Un, ups, kad zvanīju, ka taisos braukt - sarunājām, ka apskatos konkrētu autobusu, ar kuru no sava gala braucu, viņš savā galā piekāpj klāt, un aizbraucam līdz Daudersalas pārvadam. Tur izrāpāmies, pagājāmies pa Tvaika ielu virzienā uz Vecmīlgrāvi. Toms mani ieveda stūrītī pie upes. Laivu piestātne, kas izskatījās pēc stihiski izveidojušās piestātnes. Tiesa, iežogota, it kā apsargāta. Žogs sajūsmināja tajā ziņā, ka - viss kā pienākas: ir lielie vārti mašīnu iebraukšanai, ir mazie vārtiņi kājāmgājējiem. Bet. Starp stabu, kas norāda uz mazo vārtiņu beigām līdz stabam, kurš norāda lielo vārtu sākumu ir neiežogota sprauga. Tad kāda kaktusa pēc tie mazie vārtiņi, ja tāpat var ieiet?
Tad vēl drusku pagājāmies no turienes pa Ezera ielu, kura uz Toma mājām aizved.
Tas jocīgums sanāca šodien. Gadās visādi. Bijām ar māsu sarunājušas tikties pie Miķeļa kapu ieejas deviņos no rīta. Sapētīju savus autobusus - man autobusa pieturā Meža prospekts jārāpjas laukā no sava, iz Vecmīlgrāvja braucošā, autobusa un tur jāaiziet līdz 48.autobusam, kurš pieved praktiski klāt pie tiem kapiem. Godīgi izeju no mājas uz nopeilēto autobusu no sava kakta. Neesmu vēl pat pusceļā uz pieturu, kad māsa piezvana, ka aizgulējusies un sarunājam tikšanos tur pat, tik stundu vēlāk.
Kad nu līdz kapu vārtiem tikts, sabrīnāmies. Jo lietus šodien netapa solīts, tik mākoņainas debesis, bet no gaisa nāk kaut kas rasai līdzīgs un ir pavēss. Tomēr, kamēr kapos ierosījāmies, laiks krietni salabojās, pat silti kļuva.
Pēc apskatu 48.autobusa sarakstu atpakaļ Vecmīlgrāvja virzienā un teciņus uz autobusa pieturu. Sagaidu, iekāpju. Hops, nebiju paskatījusies sarakstā, ka tā pieturvieta kopīga gan virzienam uz Sarkandaugavu, gan virzienam uz Pļavnieku kapiem. Lecu nākamajā pieturā, Čiekurkalna stacija, kas uz pārvadtilta, kurš aizved uz Brīvības ielu pie VEF kultūras pils. Pie tās pils tad iesēžos 58.autobusā un uz mājām... Pat ātrāk sanāca, nekā ja būtu caur Sarkandaugavu braukusi. Laikam.
Tās dažas bildes no tā pārvadtilta apakšas ņemtas netālu no Brīvības ielas.
Vispirms par savu vakardienas ierakstu savas grāmatas Trīskrāsu karuselis sakarībā. Maigi sakot drusku iebremzēju, jo nepastāstīju kaut drusku par grāmatu pašu. Grāmata ir vienas vasaras retrospekcija ar ātrumu uz močiem, nedaudz narkotikām, "jūru līdz ceļiem" un, protams, mīlestību. Grāmatā visam pāri tā Rīga, tas laiks, kuru mūsdienu 30-gadnieki un jaunākie zina tikai pēc iepriekšējo paaudžu nostāstiem. Laiks, kuru piedzīvoja un izdzīvoja mana paaudze...
Ja ieinteresēju, zvaniet un sarunāsim. Ar piezvanīšanu lietas ātrāk nokārtosies.
Tagad nedaudz par citu un zinu, ka laikam ka skaršu reiz runātu tēmu. Bet joprojām un laikam ir pietiekami aktuāli. Par darba iespējām Rīgā, Latvijā.
Teksts būs tā, no sīkiem novērojumiem un domu piesitieniem veidots.
Sākšu ar to, ka, manuprāt, pie mums visgalvenākajai prioritātei vajadzētu vispirms būt izglītībai. Jau gadus trīsdesmit ar astīti izglītības jomā, kura skar skolniekus - 1. līdz 12.klase - notiek visādas "no augšas nolaistas" bakstīšanās un prasību lēkāšana. Izglītības satura ziņā. Kā arī visādas tehniskas dabas kolīzijas prasībās pret pedagogiem. Cik var bardakoties? Un tad rodas "Kā tā var būt, ka skola pabeigta ar labām atzīmēm, bet zināšanas nekādas?". Var jau būt, ka drusku neveiksmīgs salīdzinājums, bet - ja cilvēks, cilvēciņš mācās kaut sākumskolas klasēs, tad viņa mācību procesā iegūtās zināšanas jāspēj kādā mērā dzīvē pielietot. Tobiš, ka esi iemācījies skolā lasīt, tad kāpēc nevari izlasīt kaut reklāmtekstu uz kaut kāda plakāta pilsētas ielā? Ja esi saņēmis sekmīgu atzīmi rēķināšanā, tad kāpēc nemāki saskaitīt cik saldējumus vari nopirkt par diviem eiro (kaut vai)?
Kaut kā tā.
Te man pie viena neizpratne augstākās izglītības sakarībā.
Šoreiz mazāk vēstures, vairāk interesanti fakti.
Latvija šeit un pasaulē.
Pasaulē.
Kārtējo reizi gribas atgādināt, ka mēs neesam maza tauta, mēs esam stipra tauta. Paradokss, bet vēsturē pamatots. Savu pamatojumu šai domai esmu daudzos rakstos iepriekš paudusi. Zem "Iezīmes" (etiķetes) Vēsture atrodami ne tikai mani linku vākumi, bet arī domas, no kurām daudzas ar linkiem pamatotas, par vēsturiskām tēmām un latviešu tautas vietu pasaules vēstures annālēs. Ja nu kādam, lasot tos tekstus, rodas vēlme kādu savu viedokli izteikt, rakstiet komentāru konkrētajam, viedokli raisošajam tekstam. Gan jau ka atbildēšu, visi komentāri top lasīti.
Man zināmu smīnu izraisa jebkuras vakcinācijas pretinieki. Ne jau tāpēc, ka viņu domas ir viņu domas un katrs ir tiesīgs domāt kā grib. Drīzāk jau zināms antivakcinācijas fanātisms un zināma vēlme savu viedokli pacelt jau reliģiskas pārliecības līmenī. Kaut kā tā.
Precizēšu, kas man antivakseru pārliecībā izraisa smīnu.
Kārtējais pasākums kopā ar "Vecdaugavieši. Biedrība". Līdz Daugavas vecajai ietekai jūrā.
Vispār jau mēs ar Tomu šo maršrutu vairākas reizes krustu šķērsu bijām it kā izstaigājuši jau pērnās vasaras noslēgumā. Tomēr izstaigāt maršrutu kopā ar vietas zinošiem cilvēkiem ir interesantāk un izzinošāk. Priekš manis atklājums bija tas, ka jūrmalas kāpās atrodamas sēnes. Un arī - Pirmās brīvvalsts laikā (laikam) būvētais militārais nostiprinātais (nu jau sen kā nelietotais) atbalsta punkts. Toms, kurš tur iekšā ielīdis bija, teica, ka nav piedrazots, uzturēts (var jau būt, ka ir kaut kādi plāni uz to vietu kādam). Katrā gadījumā - abi sapratām, ka savos izlēcienos uz to pusi bijām veiksmīgi tam punktam garām visai tuvā attālumā pagājuši un nebijām iedomājušies, ka tur var būt kāds apskates objekts.
Un augu, kurš saucas Četrlapu čūskoga gan jau ka laikam kaut kad pa burzmu biju kur kādā mežā redzējusi, tikai nezināju, ka to augu tā sauc. To ogu neapdomīgi ieēdot varot iedzīvoties letālās sekās.
Nesen vietnē Facebook izraisījās diskusija par to, ka kādai personai banka palūdza paskaidrojumu par to, no kurienes personai pēkšņi uzradusies liela naudas summa, kuru persona ar bankomāta starpniecību ieskaitījusi savā kontā. Un, loģiski, par cik ar bankomāta starpniecību, netika uzrādīts šīs lielās summas avots. Banka tikai un vienīgi lūdza personai informāciju par naudas legālu izcelsmi.
Un šis lūgums izraisīja sašutumu. "Godīgi iegūta nauda! Kāpēc mani pārbauda?". Un - "Nevainīguma prezumpcija!".
Tieši šī nostāja mani pamudināja uz to, ko tagad rakstu. Jo šī nostāja man lika nevis just līdzi tai pārbaudāmajai personai, bet "Personai ir ko slēpt, ja jau tā uztraucas".
Mani pierunāja uzreiz, tagad un šovakar aiziet uz ceļojošā cirka izrādi.
Priekšstāsts. Praktiski pie manām mājām, ielai otrā pusē sezonā no maija (reizēm arī no aprīļa) līdz patālam rudenim piestāj ceļojošais cirks. Kaut kā visu laiku bija "Mums mājās klaunu pietiek un par velti, kāpēc tad naudiņas jātērē?" un "Ko es cirkā vēl neesmu redzējusi? Klauni, žonglieri, agrāk arī dresēti zvēri...". Vispār, kaut kā nevilka. Bērnībā, jaunākajā skolas vecumā tapu vesta uz cirku Rīgā, Merķeļa ielā. Vēlākos gados noteikti nē, nelikās interesanti...
Bet šodien pielauza. Kavalieris meitenei, kura reiz dzīvoja manā mājā. Kavalieris ņemoties ar ceļojošo cirku marketingu un tamlīdzīgi reklāmas ziņā. Tad nu pierunāja. Patika. Nenožēloju. Neierasta, vismaz priekš manis, leišu ceļojošā cirka programma.
Mani "sajūsmina" tie, kuri neta ārēs "mētā" informāciju par it kā kaut ko bez jebkādām atsaucēm uz informācijas iegūšanas avotu. Labi, bija laiks, kad pati savā blogā "mētājos" ar tekstiem visādiem, par kuriem man komentāros pelnīti aizrādīja par to, ka pirms rakstīšanas neesmu papētījusi pieejamo informāciju. Bet laika gaitā esmu labojusies, "pievelku" linkus visādus. Bet arī toreiz "mētājos" ar informāciju "viena tante teica" līmenī. Bez nopietnas atsaukšanās uz kaut ko. Un pelnīti saņēmu "papēti avotus, pirms runā". Šobrīd periodiski lasītie teksti - to autori diezgan bieži apraujas pēc maniem jautājumiem par avotiem, situācijas pilnīgāku izskaidrošanu. Acīmredzot ir gribēts kliegt kliegšanas pēc. Vai arī situācija radusies paša replikas autora bremzīguma dēļ. Tas tā, par puķītēm.
Vēl diezgan regulāri saņemu telefona zvanus, kur zvanītāji aizrāda, ka man kādā jautājumā nav bijusi taisnība. Kad palūdzu še, blogā, pie it kā nepareizā teksta komentārā ierakstīt savu versiju, savu pamatojumu, cilvēki pazūd. Nav ko teikt. Tajā laikā, kad tiešām esmu gatava sarunai, pretēja viedokļa izlasīšanai. Katrā gadījumā, esmu gatava izrunāt savu it kā nepareizību. Nav ar ko runāt, jo laikam cilvēkam nav argumenti, tikai "uzbrauciens" telefoniski. Ziniet, man ar "uzbraucienu" par to, ka man nav taisnība, ir par maz. Es gribu zināt, kas tieši nav taisnība un pie viena izrunāt situāciju, kura norāda uz to, ka man it kā nav taisnība. It sevišķi tad, ja kādam ir bijusi kāda nepatīkama situācija kādos valsts kantoros, kuros strādā visādi darbinieki - gudri un pretimnākoši, bremzīgi un "netāli". Pašai bija "jautrs" piedzīvojums pirms pāris gadiem, kad kārtoju sev pasi. Bet tur pie vainas bija bremze darbiniece, kurai kolēģe aizrādīja par to bremzīgumu. Ne sistēma jautrībai bija pie vainas, bet darbiniece.
Valsts: ASV
Žanrs: Zinātniskā fantastika
Gads: 2024
Par šo seriālu vēl šī gada martā izlasīju Ulda Rozenfelda blogā Baltais Runcis. Laikam ka nerakstīšu konspektiņu par šo seriālu - Uldis devis precīzu ieskatu par to, kas seriālā notiek.
Skatījāmies diezgan lēni. Nevis tāpēc, ka neinteresanti, bet gan tāpēc, ka starp skatāmajām sērijām kaut kas darāms "aizgāja priekšā un pa vidu".
Ha, reiz dikti pārdzīvoju, ka manus rakstus slinki komentē. Nu šis pārdzīvošanas moments pārgājis. Iestājies "Gan jau. Ja kādam būs ko teikt mana teksta sakarībā, tad nu pateiks. Nav ko iespringt". Un zināma atvieglojuma nopūta, jo, kopš sāku nežēlīgi "delitēt" visus anonīmos komentārus, tā anonimitātes sērga beigusies. Par sērgu saucu vēlmi "ieskriet, izliekoties par beigtu iekniebt un pazust tur pat no kurienes atskriets - pelēcībā un nekurienē".
Šorīt bija zināms pārsteigums sarunā ar kaimiņieni pīpējot uz lievenīša. Viņai likās, ka esmu kā sapucējusies kur iziešanai no mājas, kaut arī ģērbusies biju ļoti ikdienišķi. Nu, no cikla par to, kā ģērbušies citi cilvēki, sastapti pilsētas ielās savās gaitās kur ejot. Vienkārši džinsenes un džemperītis piezemētās krāsās. Ikdienišķi, un ir jau vienalga - pa mājām dzīvošos vai kur iziešu ārpus mājas. Nekas īpašs. Acīmredzot kaimiņienes uztverē ikdienišķums jau ir pucēšanās kur iešanai. Sarunas laikā noriju neizpratni, dies' ar viņas pasaules uztveri. Ja viņai tā ērtāk....
Pa lapas "aizmuguri" skatoties lasījumu statistiku pārlasu arī tos rakstus, kuri parādās lasījumu statistikā. Pēdējā laikā top lasīti daudzi jau krietni paveci raksti. Pašai arī interesanti pārlasīt to, ko nu esmu sarakstījusi pirms gadiem padsmit. Ar visiem tālaika komentāriem.
Pašai "Hm, un to es tad sarakstīju?". Un svētīgi palasīt komentārus, kuri tolaik bija izteikti anonīmi. Rakstīti krietni pirms es "piegriezu skābekli" anonīmajai komentēšanai. Raksti paši - nu, šobrīd es laikam ko tādu maz rakstītu, mana toreizējā reakcija uz komentāriem - kaut kā ne vienmēr bija sapratne par to, ka bieži tiek teiktas pareizas lietas, es laikam mazāk piedomāju, vairāk spirinājos nedomājot. Bet pašai interesanti paskatīties uz sevi caur laika prizmu un konstruktīvi.
Tā arī nesapratu, kurš kuru pierunāja - es Tomu, vai viņš mani, bet dienā apskatījāmies internetā pasākumu programmu un norises vietas. Pēc jau sarunājām, ar kuru autobusu brauksim uz centru (ar domu - es iekāpju pieturā pie savas mājas, viņš secīgi savā pieturā piekāpj klāt).
Tad nu tā. Pētot norises vietas, izlēmām, ka savu kultūrprogrammu sāksim ar Stūra māju. It kā tur kas notiekot. Līdz ar to ērtākā braukšana ar 11.autobusu, kura pietura centrā ir praktiski netālu no Stūra mājas. Sačammājāmies, braucām un aizbraucām līdz vajadzīgajai pieturai - saucas Bruņinieku iela (uz Valdemāra ielas). Izkāpām, jau ejot pāri ielai pamanījām, ka uz Valdemāra un Bruņinieku stūra reiz bijušajā alus rūpnīcas teritorijā kaut kas notiek - uz ieejas vārtu pusi nu daudz tautas dodas. Nu, tad nu mēs arī uz turieni ar interesi, kas nu tur būs. Izrādījās, mums, lai ieietu pa vārtiem, telefonā vajag caur internetu lejuplātēt Skonto radio lietotni. Salīdzsvarojām telefonos to interneta pieslēgumu, lejuplādējām, tikām iekšā. Kimmel kvartāls tagad tas kakts saucas. Puse teritorijas izrādījās pakārtota basketbola čempionāta faniem, kur pasākumam ar Balto nakti laikam maz sakara. Otra puse - uz estrādes kāda grupa uzstājās (mēs abi atpalikuši no šolaiku muzikālās dzīves, līdz ar to sapratne maza). Uzmanīgi, cenšoties viens otru nepazaudēt drūzmā, apmetam loku un devāmies tālāk. Uz Stūra māju.
Māsa relatīvi nesen, augusta mēnesī, bija Igaunijā, apmeklēja Zemūdens cietumu Igaunijā, 40 kilometrus no Tallinas. Cietums esot slēgts 1991.gadā, daļu cietumnieku esot nošāvuši, daļu pārveduši uz citām vietām.
Bildēs cietuma virsūdens daļa nedaudz.
Sanāca zināms ekspromts kaut vai tāpēc, ka Toms bija paskatījies laika ziņas, ko solīja norvēģu solītāji un meteo.lv, kuri abi lietu nekādi nesolīja. Plāniņš bija aizbraukt uz neilgu laiku uz Skanstnieku pļavu nedaudz iepētīt maršrutu, kuru tur vēl nebijām gājuši.
Toms piezvanīja, informēja par laiku, kurā man manā pieturā jāiekāpj 24.maršruta autobusā, viņš būšot jau priekšā. Man šoreiz bija pietiekamāk laika, lai sačammātos un aizietu līdz pieturai. Un te nu sākas piedzīvojumiņi. Kad izgāju no istabas saekipējusies un iebāzu atslēgu atslēgas caurumā nopietnā nolūkā aizslēgt durvis, Toms izmisīgi piezvanīja, lai pateiktu, ka savā galā stāv pie pārejas dzelzceļam un gaida, kamēr pabrauks garām preču vilciens, kurš vilkās kā piedzēries gliemezis uz kaimiņa dzimšanas dienu. Noklausījos klausāmo, iemetu telefonu somā un skrēju. Pieturā biju laicīgi, autobuss - atkal nē (kas notiek ar 24.autobusiem septembra pirmajās dienās? Jau otro dienu kavē!). Zvanīju Tomam. Viņš arī gaidīja. Pagāja minūtes desmit, kad Toms piezvanīja, ka tomēr sagaidījis to autobusu un iekāpis tajā. Es turpināju gaidīt. Autobuss līdz manīm nokļuva pēc sešām minūtēm ierasto četru minūšu vietā. Un bija diezgan pilns. Dienas viducī! Ne ar skolasbērniem, kuri no skolas mājās dotos.
Drusku par to, ko cilvēki parasti "samet vienā maisā" nedomājot par kaut niansētām atšķirībām šajos jēdzienos. Tie visi tomēr ir kaut kas dažāds pēc būtības. Manuprāt.
Pieklājība ir uzvedības norma, kas sevī ietver nekārtību neradīšanu apkārtējā vidē, attieksmi pret citiem cilvēkiem. Piemēram, sabiedriskā transportā mēs esam pieklājīgi un nedrūzmējamies pie transporta durvīm tajā laikā, kad pārējā transporta daļa ir praktiski tukša, neaizpildīta. Mēs esam laipni un piedāvājam vietu sirmmāmiņai, kura kur, par spīti saviem daudzajiem gadiem, dodas savās gaitās.
Mēs esam līdzjūtīgi un palīdzam mazam bērnam, kurš nomaldījies, nonākt drošā vietā pie māmiņas (vai kā tamlīdzīgi šajā ciklā).
Ideja, ka turp jāaizbrauc, bija mana un laiciņu "karājās" uz realizācijas izpildīšanas pakaramā. Un sanāca gandrīz kā ekspromts. Toms piezvanīja, pateica, cikos no manas pieturas atiet 24.autobuss, kurā man jāielec. Viņš jau būšot priekšā. Laiks līdz autobusam - 8 minūtes. Paspēju "sagrābt grābjamo", ielekt kedās un uz pieturu aizskriet. Iekļāvos nepilnās 5 minūtēs (Ha, zināma ērtība, ka autobusa pieturas praktiski durvju priekšā). Es biju laicīgi, toties autobuss virzienā no centra kavēja 4 minūtes.
Ideja saradās tādēļ, ka sagribējās pa molu līdz bākai aiziet kā arī tāpēc, ka pēdējo reizi tieši tajā punktā bijām apmēram pirms gada.
Latvija
Pasaulē, vispār
