Kārtējo reizi gribas atgādināt, ka mēs neesam maza tauta, mēs esam stipra tauta. Paradokss, bet vēsturē pamatots. Savu pamatojumu šai domai esmu daudzos rakstos iepriekš paudusi. Zem "Iezīmes" (etiķetes) Vēsture atrodami ne tikai mani linku vākumi, bet arī domas, no kurām daudzas ar linkiem pamatotas, par vēsturiskām tēmām un latviešu tautas vietu pasaules vēstures annālēs. Ja nu kādam, lasot tos tekstus, rodas vēlme kādu savu viedokli izteikt, rakstiet komentāru konkrētajam, viedokli raisošajam tekstam. Gan jau ka atbildēšu, visi komentāri top lasīti.
Man zināmu smīnu izraisa jebkuras vakcinācijas pretinieki. Ne jau tāpēc, ka viņu domas ir viņu domas un katrs ir tiesīgs domāt kā grib. Drīzāk jau zināms antivakcinācijas fanātisms un zināma vēlme savu viedokli pacelt jau reliģiskas pārliecības līmenī. Kaut kā tā.
Precizēšu, kas man antivakseru pārliecībā izraisa smīnu.
Ne tas, ka "negribu potēties, jo man negribas" ciklā. Drīzāk mēģinājums ar visādiem it kā pētījumiem un grafikiem pierādīt, ka vakcinācija ir postoša, jo izraisa saslimšanu. Un vispār prasība potēties esot farmācijas rūpniecības lobēšana. Kukū?
Protams, jebkura vakcīna izraisa kaut kādu organisma reakciju. Un tā reakcija ir dziļi individuāla un atkarīga no katra organisma īpatnības. Te nu - pat vienkāršs, no koka zara norauts ābols un aizkosts izraisa kaut kādu organisma reakciju. Un - gribat teikt, ka bakas, poliomelīts, mēris vairs nav postošas epidēmiskas saslimšanas tāpēc, ka tām saslimšanām apnika plosīties? Vai varbūt tāpēc, ka tika veiktas preventīvas potes jau maziem bērniem veicinot organisma imunitātes stiprināšanos?
Hm, veselīgs dzīvesveids, kas sevī ietver konkrētu ēšanas paradumu, sportošanu kaut skrienot krosu no rītiem un nekādu farmaceitisku preparātu nelietošanu? Bet tas jau ir dziļi individuāls un gaumes jautājums. No cikla "Mans organisms, ko gribu, to daru". Jo, vispār jau ēst var visu, tik saprātīgās devās un tik tālu, cik paša organisms "ņem pretī bez pretenzijām". Sportot? Nu, ja gribi un patīk, neviens neliedz. Farmaceitisku preparātu lietošana? Nu, neviens normālformā "uz tiem preparātiem nesēž" 24/7. Nepieciešamības gadījumā palieto bikuci, tad to preparātu noliek dziļā atvilktnē un un aizmirst. Labi, ja negrib ķīmiju, tad ir homeopātija, kuras produkciju arī var saukt par preparātiem, par cik tiek izmantota kaut kādai akūtai nepieciešamībai.
Vakcinēšanās rada lielu mirstību? Varu jūs nomierināt, vislielāko mirstību rada dzīvošana kā tāda. Vakcinēti vai nevakcinēti - mēs vienalga kaut kad nomirsim. Dzīves cikls. Tā, ka mirstība dēļ vakcīnas nav arguments. Un manā ieskatā - jebkura vakcīna pret kaut ko ir iespēja vakcīnu saņēmušajam nenomirt te, tagad un aizvakar; tā dod papildus laiku vakcinētajam vēl sauli redzēt, kaut ko savā dzīvē vēl paspēt. Nu, kaut ko šajā ciklā.
Teikt, ka visas un visu laiku zāles farmaceiti izgatavo tikai un vienīgi peļņas nolūkos? Kurš ir tik dziļi pētījis katras farmaceitiskās rūpnīcas darbošanos? Un vakcīnas ir tāpēc, lai cilvēki slimotu un skraidītu pie mediķiem pēc palīdzības? Jūs nopietni? Tad jau visas tās slimības, pret kurām tās vakcīnas radītas - kaut mēris, bakas - plosītos uz riņķi tā, ka cilvēki bariem vien mirtu un galarezultātā izmirtu pavisam. Daudz to reiz pļaujošo slimību var uzskaitīt, kuru pļaujas gājienu izdevies apturēt pateicoties farmaceitiskiem medikamentiem. Gribat teikt, ka cilvēki bariem aplenkuši visa veida medicīnas iestādes un nepārtraukti prasa no ārstiem jaunas un jaunas zāles? Pat sirmās kundzītes, kuras reiz aiz praktiskā nekodarīt sēdēja rindās pie ārsta uz pieņemšanu, lai vienkārši papļāpātu, kaut kā atradušas ko citu darīšanai un laika aizpildīšanai. Mēs visi pie mediķiem dodamies tik tad, kad nu ļoti citādi nevar un ķīmiju dzeram, kad nu ļoti vajag. Pat saaukstēšanos parasto mājās pārsēdēsim bez mediķa iejaukšanās (ja vien neprasās ar mediķi sarunāt slimības lapu darba kavējuma attaisnošanai)...
Tomēr nenoliedzu, ka zināma pašreklāma un visādu ūber medikamentu pārdošana iz farmācijas ražotājiem peļņas nolūkos pastāv. Nu ļoti daudzi medikamenti top visādi reklamēti visās iespējamās vietās, tāpat visādi medicīnas pasākumi. Ar cerībām, ka kādam nebūs cita ko darīt, kā tos jaunos medikamentus lietot apejot ģimenes ārstu un tā viedokli par jaunmodīgā medikamenta lietderīgumu konkrētam personāžam. Tā pat ir ar visādiem aicinājumiem doties uz profilaktiskām pārbaudēm.
Galu galā, normālformā jebkura saskarsme ar medicīnas iestādēm ir katram par cik, par tik. Ja tiešām ir vajadzīga.
Vēl tik jautājums. Ja reiz potes un tamlīdzīgas būšanas esot pē, tad tie ķīmisku preparātu nemīlētāji arī zobārsta krēslā pieprasa, lai viņiem zobu laukā rauj "pa dzīvo" bez anestēzijas? Kādas nepieciešamās ķirurģiskās manipulācijas kādā ķermeņa daļā arī "pa dzīvo", bez anestēzijas veic?
Nu, te varētu ilgi un dikti "vārīties". Katra paša ziņā ir lemt par savu dzīvi. Tajā pat laikā, vecākiem lemjot par savu mazgadīgo bērnu dzīvi tomēr strikti jāpiedomā. Tajā ziņā, ka jāizvērtē savas darbības attiecībā pret bērnu diezgan strikti. Jo - vai kādā mirklī tas bērns, jau pieaugušā vecumā nepārmetīs vecākam to, ka viņš nav izdarījis kaut ko tā, lai bērnam nebūtu vēlāk problēmas? Situācijās, kurās varētu, bet iecirties un neizdarījis. Kaut tās pašas potes neļāvis veikt, kaut kādas pārliecības dēļ bērna augošam organismam nedadevis kaut kādas augošam organismam nepieciešamās pārtikas vielas? Ta jebko, ko varētu izdarīt, bet iecirties un neizdarījis...
Nu, kaut kā tā....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru