Vakar nerakstīju, jo, atbraucot mājās acis lipa ciet un miegs klauvēja uz nebēdu pat ātrāk, nekā parasti eju gulēt. Ceru, neko neesmu nokavējusi.
Es bez piedzīvojumiem, neatkarīgi no to lieluma, laikam nemāku iztikt. Vakar bija tādi sīkpiedzīvojumiņi, gļuki pa ceļam, tomēr zināmu adrenalīna devu un iemeslu pasmaidam deva.
Interesanti sākās jau no rīta, pēc pusdesmitiem. Iekšējā Juglā pēc jau sen aizrunātas tikšanās kāpu iekšā savā 29.autobusā, lai dotos mājās uz savu varžu dīķi Vecmīlgrāvī. Kāpjot iekšā bez jel kādas intereses pamanīju biļešu kontrolētājas, ierasti nopīkstināju savu Rīdzinieka karti, apsēdos. Kontrolētājas laikam pavēroja, vai visi, kuri kopā ar mani iekāpa šajā autobusā, arī nopīkstina pīkstināmo un kāpa ārā. Pirmā jau bija izkāpusi, otrā - kāpšanas procesā, kad autobusa vadītājs mēģināja vērt autobusa durvis ciet. Kontrolētāja tomēr paspēja izspraukties ārā. Hm, kāds tam gļukam iemesls, ka kontrolētāja gandrīz iesprūda autobusā? Man tā ir mīkla.
Tālāk, ap divpadsmitiem. Minūtes piecpadsmit pirms laika, kad man jādodas laukā no mājas, lai šoreiz dotos uz manu mītnes vietu "kontrolējošo" Rīgas sociālā dienesta nodaļu birokrātijas papirkinus kārtot, internets sāk "žagoties", nekādi nespēj pieslēgties, tikai mēģina "aizķert" sistēmu. Drusku "pačakarējos" mēģinot saprast, kur problēma, pēc atmetu ar roku un braucu. Tie papirkini bija svarīgāki.
Aizbraucu, pa ceļam, braukšanas laikā, telefoniski no Toma saņēmu lūgumu atpakaļceļā nopirkt konkrētu tabakas iepakojumu, īsti nesapratu, ko viņš domā ar "lielo iepakojumu", kā arī sīpolus. Tik tālu viss it kā gāja rakstā. Papirkinus sakārtoju, pa ceļam uzrādot savu ID plastikātu.
Sakārtoju sakārtojamo un devos uz autobusa pieturu atpakaļ braukšanai (ar "ieskrējienu" pa ceļam pie Toma). Jau esošu autobusa pieturā mani sazvanīja dāma no sociālā dienesta, pie kuras tikko biju lietas kārtojusi. Esmu uz viņas galda savu plastikātu aizmirsusi. Ups un devos atpakaļ pēc tā dokumenta. Tālāk jau līdz pieturai, kurā jākāpj ārā, lai pie Toma aizietu, viss bija it kā norm. Leilvaikalā ar to sīpolu paņemšanu nekas nekliboja. Klibot sāka, kad sāku mēģināt saprast tā tabakas iepakojuma lielumu. Konstatējot, ka pats lielākais man uz to brīdi nebija pa kabatai, vidējais - gan. Nokārtojās, devos tālāk. Un pusceļā uz Toma māju protams ka atradu vienīgo pusbedrīti, kuras dēļ nokrist. Vismaz neapskādējos, tik kritiens kā tāda.
Vakarpusē "lecu laukā" no mājas, lai aizbrauktu uz māsas dzīvokli (tas nekas, ka māsa vakarrīt, noslēgusi savu visu vasaru ilgo atvaļinājumu, jau bija devusies atpakaļceļā uz Nīderlandi), lai paņemtu man atstāto, viņas neizdzero, nedaudz kafiju; atslēgas man ir, jo pāris reizes mēnesī man būs uz turieni jādodas skaitītajus nolasīt, viņai pārsūtīt tos cipariņus. Steiga tādēļ, ka bija izbeigusies, šorīt vajadzēja ko ar kā palīdzību pamostos plašāk (Vēlāk drusku atrisināšu savu kafijas jautājumu). Ceļš - ar autobusu līdz stacijai, pēc ar trolejbusu pa Čaka ielu pāris pieturas. Braucot pa logu piefiksēju, ka ielas pretējā pusē, pieturā virzienā uz staciju pāris kontrolētājas stāv. Nu, lai stāv, man nav pa ceļam.
Māsas dzīvoklī nokārtoju kārtojamo, devos prom. Un pieturā vajadzīgā virziena trolejbuss pienāca pēc "mana pasūtījuma" līdz ar manu ierašanos pieturā. Braucot garām pieturai, kurā pie māsas braucot redzēju kontrolieres, atkal viņas redzēju, pie kam viņām bija pievienojusies vēl viena. Nezinu, ko viņas tur gaidīja un jautri sarunājās, jo trolejbusā neiekāpa.
Pēc jau braucu uz savu galu 2.autobusā. Divas pieturas pirms tās, kurā man ārā jākāpj, atkal kontrolētājas iekāpj.
Labi, man ir brīvbiļete braukāšanai ne tikai pa Rīgu, bet arī visā Latvijā. Varu neuztraukties. Bet tomēr interese - kas vakar, bija tāds noticis, ka kontrolētāju tik daudz un tik dažādās vietās pilsētā? Nē, nesaku, ka neesmu viņas sastapusi braukājoties pa pilsētu dažādos virzienos. Bet tās tikšanās ir bijušas apmēram viena maršruta ietvaros, un ne masveidā. Pie viena - kontolētāji pastiprināti darbojas parasti katra mēneša pirmajās dienās, pēc nedēļas nogalēm (tobiš, pirmdienās), pēc nākamajā dienā pēc valsts svētku brīvdienām un nākamajā dienā pēc tām dienām, kurās Rīgā ir bijis braukāšana sabiedriskajā transportā par brīvu. Citos laikos - nu, tā; nu, garāmejot netīšām.
Vispār jau savu "kultūrprogrammu" vakar izdarīju, nekas "nenobruka". Bet tie sīkie jautrie ķeršanās piesitieni bija. Man laikam garlaicīgi dzīvot, ja nenotiek nekas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru