Teksts būs tā, no sīkiem novērojumiem un domu piesitieniem veidots.
Sākšu ar to, ka, manuprāt, pie mums visgalvenākajai prioritātei vajadzētu vispirms būt izglītībai. Jau gadus trīsdesmit ar astīti izglītības jomā, kura skar skolniekus - 1. līdz 12.klase - notiek visādas "no augšas nolaistas" bakstīšanās un prasību lēkāšana. Izglītības satura ziņā. Kā arī visādas tehniskas dabas kolīzijas prasībās pret pedagogiem. Cik var bardakoties? Un tad rodas "Kā tā var būt, ka skola pabeigta ar labām atzīmēm, bet zināšanas nekādas?". Var jau būt, ka drusku neveiksmīgs salīdzinājums, bet - ja cilvēks, cilvēciņš mācās kaut sākumskolas klasēs, tad viņa mācību procesā iegūtās zināšanas jāspēj kādā mērā dzīvē pielietot. Tobiš, ka esi iemācījies skolā lasīt, tad kāpēc nevari izlasīt kaut reklāmtekstu uz kaut kāda plakāta pilsētas ielā? Ja esi saņēmis sekmīgu atzīmi rēķināšanā, tad kāpēc nemāki saskaitīt cik saldējumus vari nopirkt par diviem eiro (kaut vai)?
Kaut kā tā.
Te man pie viena neizpratne augstākās izglītības sakarībā.
Tās augstākās mācību iestādes ir nu dikti daudz un visādas. Katru gadu tās mācību iestādes absolvē ļoti daudz jaunu cilvēku. It kā skaisti un jauki, ka tik daudz cilvēku, kas ieguvuši augstāko izglītību kādās specialitātēs. Bet te uzreiz viens trekns BET. Cik no tiem, kuri ieguvuši augstāko izglītību kādā profesijā, pēc augstskolas pabeigšanas tiešām aiziet strādāt iegūtajā profesijā? Nu nav pie mums tā, ka katru gadu kādās iestādēs draudzīgās rindās kādi darbinieki aiziet pensijā, lai katru gadu tajās iestādēs darbu uzsāktu jaunie speciālisti. Jauno speciālistu piedāvājums ir krietni lielāks, nekā reāls pieprasījums kādās konkrētās vietās. Kaut tajā pašā medicīnā - sakiet, vai dakteru vietas atbrīvojas katra kalendārā gada rudenī? Vai reāli ir daudz darbavietu juridisku izglītību ieguvušiem tieši ar jurisprudenci saistītos amatos, un tieši uz katra kalendārā gada rudeni? Un kā ir ar skolotāja kā tāda profesiju? It sevišķi situācijā, kurā daudzas skolas tiek reorganizētas, apvienotas. savienotas tā, ka daudzi aktīvā vecuma skolotāji spiesti meklēt jaunu skolu, kurā strādāt... Labi, ik pa mirklim kur pavīd informācija, ka kādas skolas kaut kur meklē kādus skolotājus. Un tikai loģiski, ka pieņemšanai darbā būs skolotājs, kurš ir aktīvā vecumā un ar pieredzi, nevis tas, kurš tikko no skolas sola....
Un kā ir ar aktieriem, mūziķiem? Cik atceros, tajos nejaukajos padomju gados bija sistēma, ka katru gadu kāds konkrēts teātris aktieru augstskolā uzņēma savu kursu, tas ir - vienu gadu uzņem Leļļu teātris un gatavo jauno paaudzi darbam pie sevis, nākošajā gadā - Dailes teātris uzņem grupu un gatavo jauno paaudzi, citā gadā kāds cits teātris. Tā tajā mācību iestādē tika uzņemti tikai tik studenti, cik nu konkrētajam teātrim vajadzēs paaudžu maņas ietvaros un katram apmācāmajam būs garantēta darba vieta pēc augstskolas beigšanas. Bet kur paliek mūzikas augstskolas beidzēji pēc mācību beigām? Tā laikam jau problēma kopš padumju gadiem. Mans pirmais vīrs bija kontrabasists pēc izglītības, bet iepazinos ar viņu tad, kad viņš strādāja Jaunatnes teātrī par metinātāju. Protams, viņš pēc kāda laika no šī darba aizgāja, bet atceros visādas viņa dzīves peripetijas, kamēr viņš pēc ilgam meklēšanām atrada secīgi darbus specialitātē. Kad padomju vara beidzās, iestājās šīs valsts laiki, viņš vispār pateica mūzikas karjerai čau un sveiki. Ne īsti pēc savas izvēles, bet gan tādēļ, ka darbs specialitātē kļuva vispār par zilo tāli. Kļuva par skolotāju, kurš lauku skolā mācīja ne tikai mūziku, bet arī vēsturi un ģeogrāfiju, vēlāk bija žurnālists...
Neslikta lieta padomju gados bija arī tas, ka augstskolu beidzējus norīkoja darbā konkrētās vietās. Tobiš, aizsūtīja strādāt un atstrādāt augstskolā pavadīto laiku. Laikam, ka bija augstskolās sarakstiņi ar to, kur, cik un kādus konkrētus, augstskolas izglītību ieguvušus speciālistus vajag, tad turp arī norīkoja. Laikam ka augstskolās jaunos cilvēkus uzņēma skaita ziņā vadoties no kādiem nebūt pieprasījumiem vai kā nu tur vēl.
Tad ko gribēju ar visu to palagu pateikt. Augstskolas kļuvušas par tādiem kā kombinātiem, kuri katru gadu izlaiž no savām iestādēm cilvēkus, kuri ieguvuši diplomu diploma pēc bez praktiska, reāla pielietojuma konkrētā specialitātē. Ir konveijers, kurš pelna naudu sev. Jaunais cilvēks zaudē gadus un naudu tikai tādēļ, lai dabūtu papīriņu, kuru ierāmēt un pie sienas piekārt.
Vai tomēr nebūtu laiks padomāt par to, ka augstskolām jāsagatavo cilvēkus konkrētam darbam ar garantiju, ka viņš to darbu tiešām dabūs? Nevis, apnicis bezcerīgi meklēt kaut tā paša skolotāja darbu, aizies rūpnīcā pie konveijera strādāt...
Un vidusskolas skolēnus sagatavot dzīvei tā, lai viņi augstskolā stātos tādēļ, lai iegūtu papildu prasmes tajā profesijā, kurā sākuši strādāt pēc skolas sola? Nu, tā, lai vidusskolu absolventi, jau būtu konkurētspējīgi darba tirgū...
Kaut kā tā.
Un te, pie viena. Dzīvojot savā kopmītņu mājā, kurā dzīvo daudznacionāla publika, kārtējo reizi esmu pārliecinājusies, ka cietpaurībai un topogrāfiskajam idiotismam nav nacionalitātes. Ja cilvēks dzīvo saukļos un apjūk no elementāra lūguma pamatot savus izteikumus ar kaut ko, tad kāda starpība - krieviski runājošs vai latviski runājošs. It kā vispārējo vidējo ieguvuši personāži, bet - daudziem tas pat vidusskolas beigšanas dokuments "uzdāvināts, uz zemāko sekmīgo atzīmi izvilkts, lai skolai ar personāžu nav jākrāmējas". Pilns ar tādiem, kuriem "man vajag, man pienākas" bez atbildes uz "Kāpēc", pie viena kaut kāda bremze kaut drusciņ ierosītos pats savas dzīves apstākļu uzlabošanai.
Labi, aizrāvos. Ņemiet par labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru