Zinu, ka laikam runāšu par runāto un vispārzināmo, vispārnovēroto. Ja kur un kā atkārtošos, piedodiet, neņemiet ļaunā.
Runa būs par tā dēvētajiem jaunbagātniekiem, to bagāto cilvēku daļu, kuri pie savas lielās naudiņas tika mirkļa uzrāviena rezultātā, kaut kādas veiksmīgas apstākļu sakritības dēļ. Par tiem, kuriem "vieglā" nauda kabatā iebirusi.
Kaut kā, un vai man tikai tā liekas? Pavērojot to, kā bērni uzvedas publiskā telpā (un ne vienmēr runa ir par pusaudžiem, kuriem padsmit gados iestājas stiprā organisma "pārkārtošanās", kā rezultātā viņi ir kā uzvilktas stīgas un svārsti savās izpausmēs), reizēm var droši saprast viņu vecāku attieksmi pret apkārtējo pasauli. Un runa nav tikai par bērniem no ne pārāk labvēlīgām ģimenēm un it kā ne pārāk labvēlīgas vides. Savā ziņā pat sagaidāms, ka šie bērni ir "lecīgi", problēmas risina tikai un vienīgi ar dūru palīdzību, ar fiziskas ietekmes palīdzību pakļauj sev citus bērnus... Te var skaitīt diezgan daudz. Gan jau ka jums arī zināmi kādi piemēri par nelabvēlīgās vides bērnu uzvedību. Katrā gadījumā par šo bērniem īsti nav jautājumi (un var jau būt, ka mana klišeja domāšanā) - kāda vide, tādi bērni; neko citu īsti nav redzējuši, skolā vairumā gadījumu "atsēž" obligāto "sēžamo" un viss. Neko prātīgāku no viņiem nevar gaidīt.
Un ir otrs galējības punkts. Bērni no turīgām ģimenēm, no it kā labvēlīgas apkārtējās vides. Daudzi no viņiem arī ir "lecīgi", skaļi, ar visatļautības apziņu, lielīgi ar savu vecāku, galvenokārt tēvu, sasniegumiem. Ar šiem ir daudz grūtāk, nevienkāršāk. Pamēģiniet ieskaidrot tādam "kukainim", ka viņš bez tēva "amortizācijas spilvena" nekas nav, neko nav sasniedzis pats un viņa glaunā dzīve var vienā mirklī aprauties, ja tēvs kādu iemeslu dēļ pazaudē visu naudu, mantu un vēl kaut ko; ja tēvs aizies saules taku un viņa uzkrājums naudas un mantas izteiksmē arī iegūs gaistošu raksturu.
Vairums no šiem bērniem nav iemācīti kaut tam, lai noturētu esošo esošā līmenī. Tie, kuriem izdevies tikt pie "ātrās naudas", reizēm kaut ka aizmirsuši domāt pussolīti uz priekšu. Un uzvedas "Tagad man ir daudz naudas, braukāšu dārgos auto, nopirkšu 7 stāvu māju ar n-desmit istabām, ēdīšu luksusa restorānos" un tamlīdzīgos skatījumos. Bērnu audzina pie visa gatava, apčubina un tā tālāk neatsakot atvasei neko, izdabā jebkurai iegribai no cikla "Gribi moci? Te būs. Gribi ūber krutu jebkuras mācību iestādes diplomu? Sarunāšu un būs. Tu esi mazais karalītis, jo man tagad ir daudz naudas". Kaut kā tā šajā ciklā.
Ko es ar šo gribu īsti pateikt? Manā skatījumā, diemžēl ļoti daudzi ir tādi, kuriem pietika iemaņu ātri un "uz sitiena" tikt pie lielām naudiņām un domāt kaut ceturtdaļu solīša uz priekšu, lai tās naudiņas ātri nebeigtos, piestrādāt pie mehānismiem, lai tā naudiņa nevis relatīvi ātri notrallinātos, bet ilglaicīgā procesā darbotos tā, ka naudiņa tik nāktu klāt (reizēm palēnām, reizēm straujāk; galvenais - neapstātos plūsmā). Tie "ātrās naudas" ieguvēji, manuprāt, īsti nedomā. Viņiem galvenais - "zīmēties" un savus bērnus audzināt tikai un vienīgi kā "zīmētājus". Paši nemēģina, savus bērnus nemēģina atbildēt uz elementāro "Tagad esi sadabūjis, ko tālāk?". Jo nauda bez ieguldījuma jel kādā nākotnē ir tikai papīriņš bez seguma.
Un mans apdomājamais gabals nav tajā ciklā, kad pusaudžu vecumā hormonu vētru periodā visi pusaudži ir kaut kādi eiforiski "nevadāmi", skrien visādās galējībās un garastāvokļos. Lēkā pa dažādiem grāvjiem utt. Paši esam šo visāda maksimālisma pilno periodu izdzīvojuši un dzīvi palikuši, ķieģelis uz galvas nav uzkritis. Grūti ir bijis pašiem, grūti apkārtējiem, bet nekad nav bijusi mirstama vaina.
Es ievāvuļoju par tiem, kuri "zīmējas" visādi vecāku nopelniem, kļūstot par apgrūtinājumu apkārtējiem.
Labi, pirkstiņi nogura bakstīties, ņemiet par labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru