Bija jāsatiek Toms ar domu, ka iebraucu pie viņa, pagrozos, izrunāju runājamo un dodos tālāk savās gaitās. Un, ups, kad zvanīju, ka taisos braukt - sarunājām, ka apskatos konkrētu autobusu, ar kuru no sava gala braucu, viņš savā galā piekāpj klāt, un aizbraucam līdz Daudersalas pārvadam. Tur izrāpāmies, pagājāmies pa Tvaika ielu virzienā uz Vecmīlgrāvi. Toms mani ieveda stūrītī pie upes. Laivu piestātne, kas izskatījās pēc stihiski izveidojušās piestātnes. Tiesa, iežogota, it kā apsargāta. Žogs sajūsmināja tajā ziņā, ka - viss kā pienākas: ir lielie vārti mašīnu iebraukšanai, ir mazie vārtiņi kājāmgājējiem. Bet. Starp stabu, kas norāda uz mazo vārtiņu beigām līdz stabam, kurš norāda lielo vārtu sākumu ir neiežogota sprauga. Tad kāda kaktusa pēc tie mazie vārtiņi, ja tāpat var ieiet?
Tad vēl drusku pagājāmies no turienes pa Ezera ielu, kura uz Toma mājām aizved.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru