Mani "sajūsmina" tie, kuri neta ārēs "mētā" informāciju par it kā kaut ko bez jebkādām atsaucēm uz informācijas iegūšanas avotu. Labi, bija laiks, kad pati savā blogā "mētājos" ar tekstiem visādiem, par kuriem man komentāros pelnīti aizrādīja par to, ka pirms rakstīšanas neesmu papētījusi pieejamo informāciju. Bet laika gaitā esmu labojusies, "pievelku" linkus visādus. Bet arī toreiz "mētājos" ar informāciju "viena tante teica" līmenī. Bez nopietnas atsaukšanās uz kaut ko. Un pelnīti saņēmu "papēti avotus, pirms runā". Šobrīd periodiski lasītie teksti - to autori diezgan bieži apraujas pēc maniem jautājumiem par avotiem, situācijas pilnīgāku izskaidrošanu. Acīmredzot ir gribēts kliegt kliegšanas pēc. Vai arī situācija radusies paša replikas autora bremzīguma dēļ. Tas tā, par puķītēm.
Vēl diezgan regulāri saņemu telefona zvanus, kur zvanītāji aizrāda, ka man kādā jautājumā nav bijusi taisnība. Kad palūdzu še, blogā, pie it kā nepareizā teksta komentārā ierakstīt savu versiju, savu pamatojumu, cilvēki pazūd. Nav ko teikt. Tajā laikā, kad tiešām esmu gatava sarunai, pretēja viedokļa izlasīšanai. Katrā gadījumā, esmu gatava izrunāt savu it kā nepareizību. Nav ar ko runāt, jo laikam cilvēkam nav argumenti, tikai "uzbrauciens" telefoniski. Ziniet, man ar "uzbraucienu" par to, ka man nav taisnība, ir par maz. Es gribu zināt, kas tieši nav taisnība un pie viena izrunāt situāciju, kura norāda uz to, ka man it kā nav taisnība. It sevišķi tad, ja kādam ir bijusi kāda nepatīkama situācija kādos valsts kantoros, kuros strādā visādi darbinieki - gudri un pretimnākoši, bremzīgi un "netāli". Pašai bija "jautrs" piedzīvojums pirms pāris gadiem, kad kārtoju sev pasi. Bet tur pie vainas bija bremze darbiniece, kurai kolēģe aizrādīja par to bremzīgumu. Ne sistēma jautrībai bija pie vainas, bet darbiniece.
Jau bieži esmu izteikusies, bet atgādinu vēlreiz. Nav nozīmes brēkt "valdībā sēž zagļi un kukuļņēmēji" bez konkrētības. Ar "pliku" apgalvojumu ir par maz. Jo ir konkrētas situācijas un rīcība konkrētā situācijā. Var jau būt, ka kaut kādās situācijās kādi darboņi sev ko kabatā ieliek. Var jau būt, cilvēki ir visādi. Bet ja viņi sev kabatās liktu visu un visu laiku, nebūtu nekādas naudiņas pensijām, visādiem pabalstiem, ceļu visādiem remontiem, vispār nevienā sfērā nebūtu ne cik un ne kā. Tātad - ja nu ņem, tad ar prātu, lai pamata lieta tomēr notiktos. Tajā pat laikā zaglis ir zaglis, kad noķerts aiz rokas vai kā citādi viņa vaina konkrēti ir pierādīta. Kukuļņēmējs vai kukuļdevējs par tādu nosaucams tik tad, ja to var konkrēti pierādīt. Savādāk teiktais ir tikai tukša skaņa.
Pie tā paša jau runātā uz riņķi. Es reizēm uz lievenīša pīpējot sastopu gan latviski, gan krieviski runājošus personāžus (labi, bieži tādus, kuriem tik puscentimetrs palicis līdz alkonauta statusam), kuri sūdzas par dzīvi un to, ka darba nav, jo darbu nevar atrast... Sūdzības apraujas pēc tam, kad iesaku kaut ar autobusu pabraukāties - autobusu monitoros diezgan bieži translējas informācija, ka kāda iestāde meklē kādus darbiniekus. Un pie viena piedāvājos palīdzēt internetā, vietnē ss.lv palīdzēt to darbiņu pameklēt. Sūdzības bieži apraujas ar to, ka nepietiek izglītības - kaut pamatskolas līmenis iegūts nosacīti; valsts valodas zināšanas ir kukū bērnudārza līmenī un kursos iet nav vēlmes. Vismaz man vairs nesūdzas, jo laikam ir gribēts, lai šos personāžus žēlo un palīdz viņiem vaidēt.
Labi, paplūdos. Ņemiet par labu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru