Ha, reiz dikti pārdzīvoju, ka manus rakstus slinki komentē. Nu šis pārdzīvošanas moments pārgājis. Iestājies "Gan jau. Ja kādam būs ko teikt mana teksta sakarībā, tad nu pateiks. Nav ko iespringt". Un zināma atvieglojuma nopūta, jo, kopš sāku nežēlīgi "delitēt" visus anonīmos komentārus, tā anonimitātes sērga beigusies. Par sērgu saucu vēlmi "ieskriet, izliekoties par beigtu iekniebt un pazust tur pat no kurienes atskriets - pelēcībā un nekurienē".
Šorīt bija zināms pārsteigums sarunā ar kaimiņieni pīpējot uz lievenīša. Viņai likās, ka esmu kā sapucējusies kur iziešanai no mājas, kaut arī ģērbusies biju ļoti ikdienišķi. Nu, no cikla par to, kā ģērbušies citi cilvēki, sastapti pilsētas ielās savās gaitās kur ejot. Vienkārši džinsenes un džemperītis piezemētās krāsās. Ikdienišķi, un ir jau vienalga - pa mājām dzīvošos vai kur iziešu ārpus mājas. Nekas īpašs. Acīmredzot kaimiņienes uztverē ikdienišķums jau ir pucēšanās kur iešanai. Sarunas laikā noriju neizpratni, dies' ar viņas pasaules uztveri. Ja viņai tā ērtāk....
Pie viena mirklīgajās sarunās ar kaimiņiem reizēs pīpējot uz lieveņa sapratu, ka cietpaurībai nav nacionalitātes. Mēs kaut kā pieraduši esam, ka daudzo krievvalodīgo pasaules uztvere ir stipri ierobežota lozungos un "Man vajag!". Bez jebkāda domas lidojuma situācijas, notikumu izpratnes virzienā. Tāds bezdomu kukū. Tas laikam tādēļ, ka šo personāžu acīmredziskums visā un visur, viņu skaļais "iekaltais" negatīvisms tiek vicināts kā karogs vispārējai apskatei. Nacionālā īpatnība, ja tā var izteikties. Tomēr esmu sastapusi arī mūstautiešus, arī nekrievus ar šādām lozungu "patiesībām" un nevēlēšanos apdomāt vispirms notiekošo, sadzīvē sastapto.
Vispār, laikam dzīvojot tur, kur dzīvoju, radies iespaids, ka maz, ļoti maz ir cilvēku, kuri domā, izvērtē redzēto, dzirdēto, izlasīto. Vajag lozungus, saukļus un "Man vajag!". Tā vispārināti izplūdos. Tik dažus piemērus.
Šlesers un viņa komanda "savāca" tik daudz vietu Rīgas Domē (skaitliski visvairāk vietu viņa partija sadabūja, atšķirībā no citām partijām katrai atsevišķi) tikai tādēļ, ka daudzi Rīgas vēlētāji acīmredzot nevēlējās domāt, izvērtēt Šlesera iepriekšējo deputāta amatā pavadīto gadu darbošanos, uzķērās uz tukšiem personāža solījumiem. Un nevēlējās saprast, ka jebkuri priekšvēlēšanu kampaņas laikā paustie solījumi ir tikai solījumi, kuriem ļoti, ļoti reti ir reāls segums un programma izpildei.
Man te viens kaimiņš, ar trešo invaliditātes grupu, strādājošs, sāka skaudīgi pukstēt par to, ka ukraiņu bēgļi braukājot vismaz Rīgas sabiedriskajā transportā par brīvu (tas bija pirms kāda laiciņa, nezinu, kā ir šobrīd) un tādējādi tērējot kaut virtuāli viņa samaksātos nodokļus. Aizmirstot to, ka viņš ar saviem nomaksātajiem nodokļiem virtuāli apmaksā sev invaliditātes naudiņas, neņemot vērā to, ka ukraiņi še tomēr strādā un kaut teorētiski ar saviem nodokļiem paši apmaksā sev bezmaksas braukāšanu sabiedriskajā transportā.
Vispār, mājā dažādus tipāžus, personāžus sastopu. Sen jau esmu sapratusi, ka nav ko mēģināt viņus saprast, viņi ir savādāki. Ne sliktāki, ne labāki. Tikai savādāki. Nu nevar prasīt domu lidojumu, ja tā strādnieku šķira ir galvā, nevis statusā... Un nesaku, ka esmu labāka par viņiem, es vienkārši esmu savādāka. Un kaut kā sadzīvojam, nav problēmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru