Vispirms tāds mazliet atgādinājums maniem lasītājiem, īpaši tiem, kuri vēlas kādu komentāru uzrakstīt kādā tēmā. Par cik neilgā laika periodā esmu dzēsusi divus komentārus. Jo bija anonīmi.
Mīļie, labie, sirsnīgie! Jau bloga pirmajā lappusē, zem titulbildes ir brīdinājums par to, ka anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra satura. Vai tiešām ir grūti ievērot šo manu, laikam ka varbūt uzstājīgo lūgumu? Rakstot komentāru, vietiņā, kura ir pirms tās vietas, kurā rakstāt komentāra būtību, ir lodziņš, kura sistēma izspīdina vārdiņu "anonīms". Tad nu tur ir iespēja tā vārdiņa vietā ierakstīt jebkuru burtu vai ciparu kombināciju. Neatkarīgi no tā, vai komentāra autors ir iereģistrējies vai neiereģistrējies Google sistēmā. Iespēja ir. Nu, esiet tik laipni un saprotoši... Lai nebūtu "Vah, manis teikto izdzēsa!" vai kas šajā ciklā. Un, ja nu veidosies jel kāda saruna, tā noteikti būs. Citos gadījumos - man žēl, bet anonīmiķus nemīļoju...
****
Par citu, kas man liekas drusku būtiski.
Jau sen un daudz esmu teikusi to, ka klimata izmaiņas uz mūsu mīļās, nelielās planētas ir dabisks planētas dzīves cikls, kuru mēs ne īpaši varam iespaidot. Protams, vides piesārņojums un tamlīdzīgas lietas - mūsu atbildība. To piesārņojumu varam regulēt visādi, tik darīšanas vaina. Bet tas ir no cikla "Nesagandēsim esošo, ar pārējo planēta pati tiks galā". Kaut kā tā.
Par zelta miljardu, par kuru katrs no mums kaut ko ir dzirdējis pa ausu galam.
Es skolas gados kaut kad biju dzirdējusi šo vārdu kombināciju, kurā tolaik, padomijas ideoloģijas ietvaros, izskanēja "Nejaukie kapitālisti izlems, cik tad nu cilvēkiem skaita ziņā būt uz Zemes. Pārējiem jāiet bojā būs". Un neatceros kaut kādus skaidrojumus, vai paplašinātu informāciju. Tik "Kas vēl nebūs, kāds manā vietā izlems to, vai man dzīvot vai nē!". Apmēram tā.
Tagad, gadiem ritot un pa ceļam savācot kaut kādu pieredzi, pie kaut kāda sava secinājuma esmu nonākusi. Tiesa, neesmu pārliecināta un droša par to, ka tas iekļaujas kaut kādos vispārpieņemtos rāmjos vai kur tamlīdzīgi. Un ir savā ziņā atšķirīgs no tā, ko sauc par vispārpieņemto. Laikam.
Cilvēki iedalās Cilvēkos Domājošajos un Ne Īsti Cilvēkos. Tobiš - abas grupas vizuāli, fizioloģiski un tamlīdzīgās kategorijās ir savā ziņā vienādi. Cilvēks Domājošais, neatkarīgi no tā, kādu nišu sabiedriskajā dzīvē viņš ieņem, ir cilvēks, kurš atbild par savu individuālo rīcību, vērtē visu saņemto informāciju veidojot kādu nebūt kopainu; Cilvēku Domājošo nav tik viegli pakļaut, apmānīt ar populismu un visādiem lozungiem. Šis cilvēks vienmēr pieņems lēmumu un rīkosies tikai pēc tam, kad būs saprasti visi par un pret argumenti. Un tā tālāk šajā ciklā.
Toties Ne Īsti Cilvēks - tas jau ir vienkārši pūlis. Bezformīgs, bez īsti savas domas un gribas. Dzīvo saukļos un citā tamlīdzīgā. Vadāms un reizēm pat... Šai cilvēku kategorijai var iestāstīt visu un visādi. Nedomās, pieņems par īstu monētu visu, ko viņiem mēģinās "iebarot". Un tā tālāk.
Gan jau ka dzīvē esat sastapuši abu kategoriju cilvēkus.
Tad nu mans, tikai un vienīgi mans, viedoklis - Cilvēks Domājošais izdzīvos kā nebūt jebkuros apstākļos, bet Ne Īsti Cilvēks būs pirmajās bojā ejošo rindās.
Un, tik drusku papildinot, kā piesitiens - manuprāt visādas nejaukas lietas dara cilvēks ar zemu vai pat neesošu pašvērtējumu, pašapziņu. Ja ir normāls pašvērtējums, pašapziņa - būs zem sava goda jel kā slikti izturēties pret citu cilvēku. Neatkarīgi no tā, kāds būs darbošanās iznākums.
Tas nu tā, par puķītēm.
Un vēl drusku. Par tā saucamajiem pārbēdzējiem kaut kaujas laikā.
Man pret tādiem cilvēkiem ir zināma piesardzība. Ja sava kaut kāda labums dēļ nomainīja fronti vienu reizi, kur garantija, ka nenomainīs citu reizi? Un, manuprāt, nav nozīmes apgalvojumam "Man nepatīk tas, ko mums komandieri liek; gribu palīdzēt tiem, pret kuriem mani sūta karot". Daudz reālāka un īstāka palīdzība būtu tad, ja "Savācam čemodānus un ejam mājās!". Nu, kaut tās pašas Ukrainas notikumu sakarībā. Es laikam daudz vairāk sāktu cienīt austrumzemes iedzīvotājus, ja viņu armijas pārstāvji pavērstu savus stobrus pret tiem, kuri deva pavēli iet kaimiņa mājā savu kārtību ieviest. Zinu jau, ka tai armijai "aiz muguras" ir kadirovieši, kuri atšauj dezrtierus, bet ko kadirovieši darīs, ja vesela tanku brigāde sadomās mājās iet, nevis par velti mirt Ukrainā? Viela pārdomām.
Labi, aizvāvuļojos. Ceru, ka neviens neteiks, ka tukši vai kā tamlīdzīgi. Tik domas piesitieni...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru