Par vientulību

Uz šo mani pamudināja Ģirts savā blogā Passion Brains. Viņš vientulību apskata kā tādu divu cilvēku attiecībās. Es ierakstīju tekstam komentāru un pēc sapratu, ka tēma tomēr ir laikam ka plašāka par divu cilvēku attiecībām vien.

Cik nu no mana pundurkrūma, grūti nosaukt to, kas notiek divu cilvēku attiecībās, par vientulību divatā. Jā, mēdz būt atsvešināšanās, "plika" dzīvošana zem viena jumta tikai "ķeksīša" pēc; ir situācijas, kurās divi cilvēki dzīvo kopā tikai zināmas inerces dēļ, kad katram ir savi dzīves ritmi un intereses ārpus pajumti dodošās mājas, kurās pāris satiekas par cik par tik. Variantu ir visai daudz.

Jā, bieži pāra attiecībās tās rozā brilles un skatīšanās vienam otra acīs relatīvi ātri pazūd "tulkojumā", it kā pāris pārstāj daudzviet doties kopā kā "salīmēti", bieži katrs par sevi kaut kur aizdodas. Kopā dodoties tik turp, kur tas dziļi nepieciešams "labajam tonim". Bet tomēr paliek kopēja saimniecība, kuras esībā abi ir ieinteresēti, paliek kādi citi saskarsmes punkti.

Protams, tas, ka viens otram ne visu stāsta, ne visas "sāpes" otram izstāsta. Sarunām atstājot tikai nepieciešamo un pietiekamo minimumu. Savā ziņā normāli. Vai tad tas, ko sievietes savā starpā paklačo kafejnīcā pie kafijas tases un bulciņas, viss ir jāstāsta Mūža Vīrietim? Un ne jau visas vīriešu sarunas ir domātas sieviešu ausīm. Cilvēku, attiecībās, ne tikai pāra attiecībās, vispār pamatā tomēr "vai viņš/viņa mani ar kaut ko interesē?" variants.

Manuprāt, vientuļš jebkādās attiecībās ir tas, kurš grib būt vientuļš. Tobiš, tas, kuru var nosaukt par čīkstuli. Tāds cilvēks, kurš "gaudos" par to, ka kāds/kādi viņu nesaprot, pat negrib saprast, un tajā pat laikā neko nedarīs priekš tā, lai taptu saprasts un uzklausīts.

Ja cilvēku starpā iestājies atsalums, kāda nebūt atsvešināšanās, nu nav jāgaužas par kaut kādu vientulību vai kaut ko tamlīdzīgu. Drīzāk jāmēģina saprast šīs atsvešināšanās, attālināšanās iemeslus un jātiecas uz kādu risinājumu attiecību sakārtošanā. Ja gribas ko glābt šajās attiecībās. Protams, tajā pat laikā, neatkarīgi no risinājuma veida, pamatā tomēr jāsaprot tas, kāpēc ir noticis tā kā noticis. Bieži jau ir tas, ka svaigu attiecību rozā brilles neļauj saskatīt cilvēku tādu, kāds viņš ir pēc būtības. Bieži vien iestājas neizpratne par to, ka "viņš/viņa pirms kāzām bija princis/princese baltā zirgā, skatījās man acīs un nolasīja jebkuru vēlēšanos, bet pēc kāzām par mežstrādnieku/virēju kļuva! Kas noticis?". Hm, bet šajā gadījumā abām ieinteresētajām pusēm primārās bija kāzu svinības, nevis konkrēta būšana kopā ar konkrētu cilvēku. Un pēc svinībām tās rozā briļļu radītās ilūzijas kaut kur ātri izplēn.

Manuprāt, divu kopā dzīvojošu cilvēku starpā nav īsti laika tādam jēdzienam, kā vientulība. Kopdzīve ir nepārtraukts darbs. Darbs pie sevis, pie mājas, savas attieksmes pret kaut ko. Un sapratne par to, vai divi cilvēki vēlas būt kopā. Kur atbildes ir tikai divas - jā vai nē. Un visa turpmākā rīcība izriet tikai no šiem diviem vārdiem. 

Divu cilvēku dzīve vienmēr dalās dzīvē mājās un dzīvē ārpus mājas. Un no katra paša ir atkarīga šo dzīvju sabalansēšana. Ja top gaidīts no otra, ka tas visu laiku "skries pakaļ ar glābjošo spilvenu", nekas labs nesanāks. Otrs var nogurt no tā, ka jāpakārto sava dzīve tam pirmajam un rezultātā "pacelt cepuri uz atvadām". 

Kopā esot taču divi cilvēki mācās savu patību saskaņot.

Tas nu tā, par it kā vientulību divu cilvēku kopienā.

Es drīzāk šo jēdzienu saprotu nedaudz savādāk. Tas ir, man patīk reizēm vientulībā pastaigāties gar jūras krastu un sakārtot domas. Un tā vientulība ir visai nosacīta, jo jūras krastā vienmēr kāds ir. Kaut kaijas, kuras atpūšas. Man reizēm patīk vientulībā ieriktēties uz dīvāna ar grāmatu rokās. Un atkal tā vientulība ir visai nosacīta, jo aiz sienas blakus istabā kāds ir, aiz loga zvirbuļi tērgā. Kaut kā tā.

Ja man saka, ka kāds cilvēks ir vientuļš, dzīvo viens pats un tā tālāk, tad manī ieslēdzas "lampiņa" ar jautājuma zīmi - kāpēc viņš ir vientuļš un neko tā arī nedara, lai tiktu citā, nevientulības lokā? Varbūt savu dzīvi tik ļoti nočīkstējis, ka pat kaķa/suņa/kanārijputniņa/zivtiņu nav mājā, ar kuriem vakaros var "gudri aprunāties", par kuriem parūpēties? Ja cilvēks apgalvo, ka ir vientuļš, tad viņā, manuprāt, pašā kaut kas nav īsti kārtībā. Jo nekad nav tā, ka pavisam nav ar ko parunāt vai kā citādi kaut uz mirkli būt kopā. Ir iespaids, ka vientuļais cilvēks ir vispirms atgrūdis no sevis visu un visus, lai pēc varētu čīkstēt un iztēlot sevi kā cietēju ar cerību, ka visi viņu žēlos.