Nu jā, pāris dienas pagāja, kamēr nobriedu uz šo rakstu.
Atceroties savas padomjlaiku jaunības "apmuļļātās" tulpes, kuras vīrieši masveidā dāvāja savām un ne visai savām sievietēm.
Vispirms sameklēju šai dienai veltīto šķirkli Vikipēdijā. Tur esošā informācija pieļauj to, ka šīs dienas nosaukumā ietverts vārds starptautiskā. Jo vairākās valstīs, tautās tiek atzīmēta. Un, ja nu kas, svinambrīvdiena ir tikai Krievijā, Korejā (pēc šķirklī esošās kartes man īsti netapa skaidrs, kurā no abām Korejām) un dažās, pavisam dažās, Āfrikas valstiņās.
Man šī diena kā svinamdiena vispār rada zināmu neizpratni. Dienas atzīmēšanas iemesls liekas no tā, "aiz matiem" pievilkts. Pirmkārt jau atceroties to, ko man sensenos laikos skolā stāstīja, un vadoties arī pēc Vikipēdijā pieejamās informācijas. Otrkārt - nu, kāda kaktusa pēc tāda diena vajadzīga atzīmēšanai? Tāda zīmēšanās vien ir.
Pie kam pie kam jel kādā formācijā atzīmējama tik ļoti nelielā skaitā valstu.
Atceroties padomjlaikus, prātā nāk jau pieminētās tulpes, tusiņš darba vietā dienai par godu 8.marta priekšvakarā, jo pats 8.marts bija oficiāla brīvdiena visiem. Un viss. Nekas cits īpašs, ja neskaita vīriešu garāmejošo rutīnas "sveicu svētkos".
Jā, protams, daudzviet šīs dienas atzīmēšanai tiek piekabināta sieviešu stīvēšanās par savām tiesībām daudzās jomās tapt uztvertām līdzvērtīgi vīriešiem. Tad nu mans - nu jā, ir un ir šī stīvēšanās. Ir tikai godīgi, ja sievietes saņem līdzvērtīgu algu vīriešu saņemtajai, ja pilda vienādus darba pienākumus amatā, kādā strādā arī vīrieši. Arī vēlēšanu tiesības sievietēm ir jābūt. Kopā ar vīriešiem dzīvo jebkurā reģionā, un viņām arī ir svarīgas norises reģionā.
Vispār, daudz un dikti var izplūst par sieviešu tiesībām. Bet ne jau par to taču ir runa. Un ir arī tas, ka ļoti daudzās jomās ir panākta sieviešu un vīriešu tiesību novienādošana, līdzvērtība.
Katrā gadījumā, sieviešu tiesības un kas nu tur vēl šajā ciklā ir sakārtotas laika gaitā sarunās, pārrunās un citās saprātīgās darbībās. Sievietes vienlīdzīgi ar vīriešiem mūsdienās pilda daudzus tādus darbus, par kuriem vēl pirms 100 gadiem sievietēm nebija ne jausmas un nekādu tiesību. Normālas sarunas rezultāts. Protams, ne jau vienā sekundē sarunāts, atrisināts. Bet tomēr.
Tomēr sievietes - traktoristes, karavīres, celtniecības darbu veicējas? Manuprāt, šis jau ir pārspīlējums un "tālāk vairs nav kur". Nē, nesaku, ka sievietes nevar traktorā sēžot zemi art, karot par savu zemi, darboties kādas ēkas celtniecībā. Ekstremālā situācijā sievietes ne uz to vien spējīgas. Bet visam ir robežas. Tomēr ir jāņem vērā sieviešu un vīriešu organismu fizioloģiskās atšķirības; smaga, fiziska darba ietekmi uz jebkādām organisma funkcijām. Joprojām ir specialitātes, kuras "nav sieviešu darbs". Kaut vai tas pats ogļrača darbs kādā ogļu šahtā...
Protams, ir taču sievietes - muskuļu kalni (nu, kas šajā ciklā), kuras zirgu pacels un piecīšus dzemdēs, abas darbības darot vienlaicīgi un bez būtiskām sekām organismā. Bet tie ir īpaši izņēmumi, kuriem nevajag pakārtot citu sieviešu organismus....
Atgriežoties pie Starptautiskās sieviešu dienas kā tādas.
Man nepatīk šīs dienas formālisms un zināms uzspiediens. Ir tāda sajūta, ka vīrieši šajā dienā uz mirkli ir atcerējušies, ka viņiem blakus ir arī sievietes, citās dienās viņas pat nepamanot. Pa īstam vīrietis sievietei dāvinās ziedus un daudz ko citu neatkarīgi no kalendārā ierakstītā datuma.
Mani jau kopš padomjlaiku jaunības ir zināmā mērā aizskārušas tās apdriskātās tulpes, kuras vīrieši ar pompu dāvina sievietēm. Mani ir aizskāris tas, ka nu ļoti bieži sievietēm mājās par spīti it kā savai svētku dienai jāklāj svētku galds, pēc svētkiem viss jāsakopj, kamēr vīrietis, izpildījis formālo pienākumu uzdāvināt savai sievietei kādus lakstus un uzspiest formālu buču uz vaiga ar apsveicu svētkos, vārtās uz dīvāna un futbolu skatās. Mani ir aizskāruši alkonautu šļupsti sabiedriskās vietās "apsveicu sieviešu dienā!".
Ziniet, tā diena tiešām ir nevajadzīgs formālisms. Daudz svarīgāk ir ikdienā sajust blakus vīrieša plecu, viņa atbalstu kādās darbībās. Un man ļoti nepatīk tie vīrieši, kuri tikai un vienīgi 8.martā atceras, ka dzīvo blakus sievietei un tāpēc dāvina formālos ziedus. Un, dāvinot, jau pa gabalu ož pēc spirta brūža.
Jā, izplūdu pārdomās. Un, jā, man nekādi nepatīk 8.marts. Precīzāk - tā identificēšana ar svētkiem sievietēm. Pie kam šie it kā svētki nu ļoti bieži no ikdienas rūpēm atšķiras tikai ar savu nosaukumu.
Man imponē, ja vīrietis cauru gadu atceras, ka viņam blakus ir sieviete, cilvēks, kurš dala ar viņu ikdienu, visādas rūpes. Sieviete, kas ar ar vīrieti līdzvērtīgi dala to pīrāgu, kurš saucas ģimenes dzīve un citas pakārtotas lietas.
Vai nav laiks pārskatīt šīs it kā svinamdienas esamību kā tādu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru