Piedošana

Pirms sāku rakstīt par piedošanas tēmu, paskatījos to, ko es šajā sakarībā esmu rakstījusi iepriekš. Lai saprastu - atkārtošos vai nē. Protams, esmu par piedošanu rakstījusi jau agrāk, bet tad galvenais akcents ir bijis uz vecāku piedošanu saviem bērniem un tamlīdzīgi. Un skaidrs kļuva, ka neatkārtošos. 

Gribu šoreiz par piedošanu citā rakursā parunāt.

Ir ļoti biežas situācijas, kurās kāds cilvēks ļoti nodara pāri kādam citam, kurš ne vienmēr ir radinieks. Protams, arī radu starpā tā var sagadīties, bet bieži tie ir tuvi draugi, tuvi kolēģi vai kā citādi pazīstami cilvēki.

Es ar to pāridarījumu domāju ko no cikla par morālu nodevību, pamešanu nelaimē, draugs/draudzene iejaucas kādās privātās attiecībās apzināti vai neapzināti veicinot to attiecību izjukšanu, kādu citu nejaucību izdara. Un tā, ka draudzīgās/radnieciskās vai kādas tur vēl attiecības pajūk. Apvainotais un pāri darītājs aiziet katrs uz savu pusi, viens par otru neko zināt negrib, nesatiekas, vispār izvairās viens otru satikt, pat neko dzirdēt viens par otru negrib. Nu, kaut kā tā.

Un tad seko periods, kad apvainotajā gadiem dvēselē gruzd aizvainojuma sāpes, kuras īsti neļauj dzīvot, atvērties kaut kam jaunam. Aizvainojuma smagā nasta nemanāmi, bet mērķtiecīgi saēd no iekšpuses.

Protams, paiet laiks, kad iestājas sapratne - "viss ir beidzies toreiz un tā, kā beidzās; es gribu dzīvot tālāk". Iestājas sapratne, ka tā sāpe bija aktuāla tad un tajā laikā, tagad ir savādāk, vairs nav aktuāli. Es piedodu, es atlaižu to sāpi, lai varu dzīvot tālāk un risināt tās lietas, kuras ir aktuālas te un tagad. Un nav īsti svarīgi tas, vai no manas piedošanas kas mainīsies pāridarītāja dzīvē vai nemainīsies. Galvenais - es pārstāju nest to aizvainojuma nastu. Jo par smagu, jo pagātne, kurā manis vairs nav. Ir jādzīvo tagadnē, pagātne ir tur, kaut kur aiz muguras. Es gribu dzīvot, nevis iesprūst pagātnē.

Protams, šīs pagātnes atlaišanas rezultāts ir dubultīgi veiksmīgs, ja abas nastā iesaistītās puses satiekas un kopā atlaiž to sāpi. Situācijā, kad abām pusēm ir tā piedošana svarīga. Kaut vai tādēļ, lai atkalredzēšanās un sāpes atlaišanas rezultātā savas attiecības veidotu no jauna un jau citādos it kā noteikumos. Nu, kaut kā tā.

Bet, un laikam jau no savas pieredzes saku, - tā sāpes atlaišana, piedošana ir daudz svarīgāka tam, kurš piedod. Iestājas atvieglojums, nevis aizvainojuma smagums. Un iespēja uz pasauli paskatīties citam acīm, dzīvot. Bijušais jau nekur nepazūd, no savas vēstures jau neaizbēgsi, tā vienmēr kā šleife vilksies līdzi. Bet tikai ar "jā, tā bija, notika tad; tagad ir un notiek šitā".

Katrā gadījumā, vismaz es esmu pateicīga tiem, kuri piedevuši man un atlaiduši sevī aizvainojuma nastu, esmu priecīga, ka pati esmu piedevusi un atlaidusi sevī to aizvainojumu. Ir pavērušās citas krāsas dzīvei.

Tā, lūk.