Tik viedoklis pasaules politikas sakarībā

Šis tapis nesen izlasītā iespaidā. Runa par ierakstu Sandras Veinbergas blogā par to, kā trīs pensionāri pārdalot pasauli. Nemēģināšu pat teorētiski apstrīdēt tur pausto viedokli. Es tam piekrītu. Manis rakstītais var tapt uztverts tikai un vienīgi kā versija tēmā, kā varbūtējs paplašinājums. Kaut kā tā, spriediet paši. Un - es tomēr neesmu politoloģe vai kāda cita tamlīdzīga darbone, kura orientējas tēmā. Spriedelēju pašai publikai pieejamās informācijas ietvaros īsti nezinot "dziļūdens akmeņus".

Jā, tie trīs kungi - lielu pasaules valstu prezidenti jau ir krietni tālos gados. Jā, tie kungi mēģina sadalīt ietekmi pasaulē. Bet, manuprāt, ķīnietim tas izdodas daudz labāk par abiem pārējiem. Kaut vai tāpēc, ka viņa vārdam nav tās negatīvisma pieskaņas, kas Putinam un Trampam. Tas pirmkārt. Par cilvēku - valsts vadītāju kā tādu runājot.

Kā papildinoša atkāpe - mums, protams, var patikt, var nepatikt procesi, kas notiek katras valsts iekšējās robežās. Tajā pat laikā mums ar savu patiku/nepatiku jāpaliek tur, kur esam - savā buduārā. Procesi valsts iekšienē - katras valsts privāta darīšana. Zināms personas privātās dzīves neaizskaramības likuma paplašinājums. Jo valsts kā juridiska persona arī ir persona, tikai lielāka izmēra par cilvēku parasto vienu pašu. Tas tā, par putniņiem un viedoklis.

Man visu šo pašreizējo politisko peripetiju iespaidā tāda neliela doma "ciemos atnākusi". 

Ja, stāvot, kaut šaurā bezizejā, priekšā izvēlei - kuru no šiem ne pārāk smukiem (maigi izsakoties) it kā ļaunumiem izvēlēties par sadarbības partneriem - izvēle kristu uz Ķīnu? Kāpēc tieši uz Ķīnu?

Jā, Ķīnas iekšpolitikā ir daudz mīnusu eiropiešu uztverē (vai kā tamlīdzīgi), tās, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, iekšienē notikuši daudzi "eksperimenti", it īpaši Mao valdīšanas laikā. Un jā - Ķīna ir kodolvalsts, kurai ar tām armijas parastās būšanām arī laikam ka viss ir kārtībā. Tātad var teikt, ka ne tikai liela Āzijas valsts, bet arī zināmā mērā fiziski ļoti spēcīga.

Un te nu - sakiet, Ķīna kur pasaulē mēģina ko atrisināt ar reālu fiziskā spēka - armijas iesaistīšanu? Jā, Ķīnai ir domstarpības ar Taivānu, bet kaut kā neesmu dzirdējusi un lasījusi, ka šajās domstarpībās būtu sanākusi kāda reāla "dūru vicināšana" ar n-desmit cilvēciskajiem upuriem vai kā tamlīdzīgi. Tik savstarpējo "laipnību" apmaiņa, kas vēl nenozīmē reālu kautiņu.

Un te nu esmu nonākusi pie tā, kas varētu būt mana domu izvirduma galvenais punkts. Un vēlreiz atkārtoju - tikai mans subjektīvais viedoklis, kuru droši var apstrīdēt. Bet, lūdzu, konstruktīvi.

Ķīna ir stiprāka par šobrīdējo Krieviju un ASV. Tādēļ, ka reāli stiprais nekad ar "dūrēm vicinoties" neuzbruks tam, kurš vājāks par viņu. Zem goda līnijas, tā teikt. Stiprais godīgā cīņā cīnīsies tikai ar spēka ziņā līdzvērtīgu partneri. Ķīna "ņem" pasauli ar sarunāšanu, norunāšanu, ekonomiskajiem rādītājiem. Bez liekiem un nevajadzīgiem tēriņiem. Jo jebkurš agresīvs uzbrukums kaimiņam ir nevajadzīgs un lieks tēriņš; visu esošo resursu nevajadzīga iznīcināšana.

Ķīna ir kļuvusi par vienu no vadošajām ekonomiskā ziņā valstīm ne jau ar karošanu, ieroču pielietošanu. Ar savu darbošanos ekonomikā un sarunāšanā ar citām valstīm. Jā, tā ir komunisma valsts. Bet ar prātu pierādījusi, ka ideoloģijai nav īsti nozīmes, ja ir vēlme un prasmes darboties.

Kā atkāpe - pirms 30 ar astīti bija piecas komunisma valstis. "Komunisma šūpulis" PSRS sabruka, jo bija "milzis uz māla kājām" bez reāla pamatojuma. Kubā un Ziemeļkorejā ir krietns kirdik visās jomās un "šaurā bezizeja". Par Vjetnamu, man diemžēl, pagaidām nav informācijas. Kaut ko klidzina savā nodabā un neko laikam ka nemēģina pasaulei mācīt. Manuprāt, Ķīna uzskatāmi pierāda to, ka ja grib, tad var. Pie jebkuras ideoloģijas un bez reāla kautiņa karadarbības izpausmē.

Tad nu lūk - tiešām, varbūt ir vērts sākt orientēties uz sadarbību ar Ķīnu plašākos apjomos? Tikai domas piesitiens.

Jo Krievija ir pierādījusi, ka ir vāja; ASV Trampa personā sākusi izrādīt vājuma pazīmes. Abas ar draudēšanu apkārtējiem pierāda savu nemācēšanu runāt un sarunāt. Jo sarunāt vienmēr var visu, tikai jābūt vēlmei sarunāties. Sarunu rezultāts - ir rezultāts, kurā ir kompromisi un kaut kādi "pīrādziņi" visām sarunā iesaistītajām personām.

*****

Un, kā neliela atkāpe, kā neliels piesitiens.

Latvija, latvieši ir krietni spējuši savā laikā diezgan būtiski ietekmēt norises Krievijā. Par to reiz, nu jau pērnā gada augustā, izteicos še, savā blogā. Tik tā, atgādinājumam pieminu. Un domu - "Varam atkārtot, bet jau uz citiem noteikumiem".

****

Še teiktais, protams, nu nekādi nenozīmē, ka būtu jāsākas ķinizācijas procesam. Jo nekādi skaidri nav zināms par to, vai no tās austrumu valsts "lampas" neizlīdīs kāds pasaulei nepieņemams džins... Tomēr uz sarunāšanu un sadarbību  būtu vērts pagriezties saprātīgi.

****

Tas tā, īsumā laikam.