Kādu nedēļu muļļāju prātā to, ko šobrīd rakstu. Un zinu jau, ka atkal būšu neērta savos izteikumos.
1. Vispirms par 16.martā notikušo Latvijas leģionāru piemiņas dienu. Jauki, skaisti, mīļi. Man tomēr ar tādu pasmagu bet piegaršu.
Labi, nestrīdos. Šī karaspēka vienība Vācijas armijas sastāvā cīnījās pret padomiju. Fakts. Un laikam ka daudziem bija "Vienalga ar ko, ka tik ne padomji". Laikam ka pamatdoma - par brīvu Latviju. Savā izpratnē.
Un man tā tomēr gribas vēl ko nostatīt. 201.latviešu strēlnieku divīziju PSRS armijas sastāvā un Samsona partizānu vienību Latvijas mežos. Viņi arī cīnījās par brīvu Latviju. Savā izpratnē.
Pie viena jāņem vērā tas fakts, ka visās šajās karaspēka vienībās pārliecināto par abu pušu (vienalga, kurā karojošā pusē vienība karoja) pamatideoloģiju bija visai maz. Vairākums tomēr bija parauti karot par konkrēto pusi.
Zinu, ko runāju. Es piederu tai paaudzei, kurai vēl bija tā ekskluzīvā iespēja sastapt dzīvajā Otrā pasaules kara veterānus, kuri to karu bija pavadījuši katrs savā karojošajā pusē. Un ir bijušas privātas sarunas ar viņiem.
Tad nu mans ņerr. Latviešiem šajā karā galvenais bija Latvija, abas karojošās lielvaras - kaut kur pakaļplānā. Galvenais bija - brīvību Latvijai, ko un kā komunicēt ar pārējo pasauli - nākamais punkts pēc brīvības iegūšanas. Kurš kurā pusē karoja - sanāca, kā sanāca.
Un ja nu mēs visādi pieminam Vācu armijas sastāvā karojošo latviešu karaspēka vienību, kas protams ir jauki un sveicami, kur pazudusi mūsu attieksme pret latviešu karaspēka vienību PSRS armijas sastāvā? Ja nu kas, arī padomju vara par šo vienību īsti nerunāja. No skolas gadiem atceros garāmejošo Samsona partizānu vienības pieminējumu, par divīziju - nu, nē. Par divīziju uzzināju apkārtceļos. It kā viņu nemaz nebūtu bijis. Gan padomju vara par viņiem īsti nerunāja, gan šobrīdējā vara.
Un manā ģimenē šī pārliecināto un parauto attiecība ir 2:1. Mana pirmā vīra mātes vecākais brālis kara gaitā tapa kā 16gadīgs puika parauts Latviešu leģionā, manu vectēvu karam sākoties padomji parāva līdz savā armijā karot. Otrā vīra tēvs kā 18gadīgs puika pats ar padomjiem aizgāja kopā karot (tiesa, pēcāk stipri vīlās padomju iekārtas funkcionāros).
Un kaut kā neticās, ka Latvijas latviešiem nav ģimeņu vēsturēs, atmiņās cilvēki, kuri karojuši kādā no šīm vienībām. Mūsu nav tik daudz, lai nebūtu dzimtas stāstu, kuri stipri atšķiras no valstī pastāvošās ideoloģijas. Jebkuras. Jo diemžēl ideoloģija mēdz noklusēt realitāti.
2. Par deportācijas piemiņas dienu 25.martā. Jā, vajag. Jā nelaimes diena. Jāatceras.
Bet te nu atkal. Un piekasīšanās.
Jo, būsim godīgi - ne jau no padomijas šurp sabraukušie izlēma to, kurus tad izsūtīt. Pašmāju bāleliņi galvenokārt tos sarakstus sastādīja. Un tajos sarakstos ne jau visi bija aktīvie padomju varas vai kā nu tur vēl aktīvi pretinieki. Daudzi tomēr bija vienkārši turīgi cilvēki vai vienkārši nogaidošie, kuri kopumā domāja par to, kā nu būs, kā nu pārkārtot savu dzīvi pie jaunajiem apstākļiem. Un kādam iestājās nenovīdība un naudas skaitīšana svešā kabatā. Tobiš, "man tā lauku viensēta patīk, aizsūtīšu viensētas saimnieku kur tālāk un pats tajā viensētā iekortelēšos". Kaut kā tā.
Nē, nevienā acī nesaku, ka padomju vara nebūtu tīrījusi teritoriju no tiem, kuri potenciāli varētu pretdarboties jaunajai varai. Bet tas izsūtīto cilvēku kopskaits varētu būt krietni zemāks, ja nebūtu pa vidam arī svešas mantas tīkotāju ierosīšanās.
****
Tas tā, par putniņiem. Un - būsim nu godīgi paši pret savu vēsturi. Un nenoklusēsim kau paši saviem bērniem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru