Jau iepriekš atvainojos, ja manis tālāk paustais izskatīsies pēc uzbrauciena. Nevienā mirklī nevēlos jel kā kādu aizvainot, noniecināt. Tik dalos ar viedokli bez mērķa to uzstiept kā vienīgo un pareizo.
Sākšu ar vispārzināmo. Cilvēki kā tādi ir daudz, dažādi, katrs ar savu viedokli un mērķiem. Reizēm tie pārklājas, reizēm nē. Kā pārklāšanās piemēru var minēt to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Ukraiņu individuālie mērķi ir pārklājušies vietotā mērķī aizsargāt un atbrīvot savu dzimto zemi no iebrucēja. Kad šis mērķis tiks īstenots, varēs domāt par to, ko un kā tālāk darīt sadaloties pa individuāliem mērķiem.
Un tālāk tas, kas ir šī raksta pamatdoma.
Sākšu ar to, ko esmu teikusi jau daudzkārt. Varas nāk un iet, mēs paliekam. Paplašinot šo frāzi - mūsu mazajā piejūras valstiņā vēstures gaitā ir bijušas daudzas un dažādas varas. Citzemju varas. Tā nu vēsturiski sagadījies, ka dzīvojam tādā vietā, kura daudziem ārzemiešiem ir ar kaut ko tik interesanta bijusi, ka viņi, periodiski mainoties vietām, še diktējuši savus noteikumus un tamlīdzīgas būšanas. Bet tajā pat laikā neesmu pamanījusi, ka mūsu tauta "gājusi mazumā" un asimilējusies ienākušajās tautās, kā tas noticis ar prūšiem. Mēs kopumā ņemot tik stiprāki kļuvuši, attīstījušies vienotībā un tā tālāk. Mūsu šeit ir daudz, mūsu ir daudz visā pasaulē. Mēs bijām, esam, būsim. Par spīti visam. Un tas nav mazsvarīgi.
Nedaudz pieskaršos čekas maisu tēmai. Ap tiem bija ilggadīgs stīviņš, kamēr to saturs beidzot netapa pieejams publiskā telpā. Ieskatam došu divas saites šajā sakarībā - Vikipēdijas šķirklis ar nosaukumu čekas maisi un vietne kgb.arhivi.lv. Protams, pēdējā ir publiskotas vadošo iestādes amatpersonu uzvārdi. Bet kaut kā laikam nepamanīju, ka šajos sarakstos figurētu iestādes tehnisko darbinieku - apkopēju, sagādnieku, sekretāru-lietvežu, grāmatvežu un tamlīdzīgu personu uzvārdi. Kaut gan šie darbinieki fiziski un juridiski bija KGB darbinieki. Tātad - kas mum ir? Minētā iestādē strādāja daudz un dažādi cilvēki. Tātad par tautas ienaidniekiem atzīsim visus, pat apkopējas, kuras ierodas iestādē grīdas uzmazgāt un putekļus noslaucīt, lai par saņemto algu bērniņus četrus pabarotu? Vai arī izvērtēsim katra personisko rīcību, atbildību un par tautas ienaidniekiem atzīsim tik tos, kuri reāli radīja kādu kaitējumu savai tautai?
Tas, ka minēto maisu saturu padarīja publiski pieejamu, vēl nebūt nenozīmē, ka visi tajos sarakstos minētie personāži tiešām darbojās pret tautas interesēm. Publiski pieejamā informācija ir tikai informējoša satura. Jo - vai mēs, šo sarakstu lasītāji, zinām, ko un kā darīja konkrētais cilvēks/ierēdnis šajā iestādē? Jā, par dažu personāžu darbošanos ir bijusi plašāk pieejama informācija. Bet, atkārtoju, tie ir tikai daži personāži un ieņēmuši ne mazus amatus iestādē, kuras darbinieku loks nu noteikti bija plašāks par dažiem personāžiem. Un te nu jautājums - cik tiesīgi mēs esam mest ar akmeni nezinot kontekstu? Manuprāt, lai cilvēku nolietu ar dubļiem, vajag tomēr plašāku informatīvo bāzi par vienkārši uzvārdu kādā sarakstā.
Un te nu man tāds panaivs jautājums - ja nu pēkšņi, nedod Dievs, pie mums varu juridiski pārņems kāda cita valsts, vai esat pārliecināti, ka nesāksies represijas pret VDD? Jo valsts drošības dienesti ir tie, kuri pirmajās rindās "dabū pa kaklu" mainoties varai... Tā pat kā citi augsta ranga funkcionāri. Galu galā jāskatās tomēr pēc katra konkrētā cilvēka darbiem, nevis ieņemamā amata. Labs piemērs še ir Anatolijs Gorbunovs, kurš padomju varas gados ieņēma nu ļoti augstus un nu ļoti nozīmīgus amatus. Tomēr tas viņam netraucēja ļoti aktīvi iespēju robežās darboties Latvijas neatkarīgā valstiskuma atgūšanā un vēlāk ieņemt arī augstus amatus jau šajā, neatkarīgajā, Latvijā.
Tā, ka, mīļie, skatīsimies pēc darbiem, nevis vietas kaut kādā sarakstā un nekārsim birkas kur un kā pagadās. Vispirms tomēr papētīsim visu kontekstu tēmā par konkrētu cilvēku.
Tas, kas tagad notiek ar kādu publisku personu vajāšanu publiskā telpā? Man to vajātāju virzienā reizēm gribas lidināt nu pasmagus ķebļus, ja ne lielizmēra ozolkoka skapjus.
Dažāda veida publiskās personas top lamātas par visu un visu laiku. Ļoti bieži bez īsti motivēta konteksta. Īpaši mūsmāju. Un tas man izskatās pēc "viņš/viņa ne tā paskatījās uz kaimiņa kaziņu un tāpēc slikts visās jomās". Nu, par šo esmu jau laikam iepriekš daudz plūdusi. Bet tomēr gribas atkārtoties. Cik ilgi skatīsim vīrus/sievas pēc cepures, nevis pēc darbiem? Cik ilgi savu personisko nepatiku mēģināsim uzspiest citiem? Nepamatojot to, kāpēc tā nepatika radusies?
Te nu atkal, pievēršoties manai personiskajai nepatikai, kurai ceru sastapt konstruktīvus pretargumentus, gribas nedaudz pieminēt Gobzemu un Šleseru. Abi, protams, ir keksi ar mīnus zīmi. Tomēr Šlesetam ir plusiņš vairāk nekā Gobzemam. Jo Gobzems pēc zaudējuma pēdējās vēlēšanās kā aizvainots puika pēc zaudējuma pēdējās Saeimas vēlēšanās uzmeta savus visāda ranga atbalstītājus un aizbēga uz siltām zemēm, bet Šlesers te turpina ko darboties. Viņa darbošanās - jau nākamais jautājums. Viņš savus atbalstītājus nav uzmetis. Viss pārējais jau ir tehnikas jautājums. Un jā, man Šlesers noteikti nepatīk. Iemesli - viņa izgāšanās pirms gadiem, kad ar solījumiem tika valdībā, bet neko nepanāca; viņa pašrezējie lozungu tipa izteikumi. Manās acīs viņš kļūtu pievilcīgāks kaut par puskapeiku, ja parādītos informācija par to, ka minētais kungs ko ziedojis bērnu namiem vai ļoti trūcīgām ģimenēm. Tas nu tā, mans dziļi personiskais viedoklis. Bet par Šleseru un viņa komandu nebalsošu ne tuvākajās, ne tālākajās varas vēlēšanās.
Tad nu tā. ko gribēju pateikt ar visu šito palagu?
Tauta mīļā, jel kā tomēr pamatojiet savu viedokli par ko un kādu. Ja nu, vismaz komentāros zem maniem palagiem, pacenšaties savu nepatiku ar kaut ko argumentēt. Nevis plikus apvainojumus mētāt. Ir tomēr konteksts vajadzīgs....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru