Var jau būt, ka rakstīšanas gaitā runāšu atkal par reiz runāto. Nezinu, kā aizies. Ja sanāks kāda atkārtošanās vai domas dublēšanās, gan jau ka pateiksiet.
Laikam jau zināma atrauga no padomjlaikos pavadītā jaunībgadu mūža. Zināma atskatīšanās pār plecu sajūta ar domu - manis teiktais nav valsts ideoloģijā, var uzrauties uz krietnām nepatikšanām. Un mirklī seko "uff, tie laiki taču ir beigušies, tagad var brīvāk runāt" pasmaids.
Tagad, pēdējos trīs gadus vismaz, šī atskata pār plecu sajūta kaut kur aizvirzījusies aizmugures plānos, kaut arī joprojām ķeru sevi šajā sajūtā. It īpaši tajos mirkļos, kad rakstu savu personisko viedokli, kurš īpaši nesaskan ar kaut kādām kopīgām čīkstēšanas, vai kā nu tās jāsauc, tendencēm. Relikta sajūta iz padomju laikiem...
Reizēm pārlasot savus tekstus - "skat, kā grozījies mans viedoklis laika gaitā!". Bet tas nu tā, mākslinieciska atkāpe.
Mani visnotaļ stipri aizkaitina ķērcēju pūlis un nākas aizskaitīt līdz 175 vismaz, lai saglabātu mierīgumu un nesāktu ķērkt pretī. Ar ķērcējiem es domāju tos, kuri, ar jebkuru pamatojumu, iedvesmoti brēc, ka viss ir slikti, viss ir nekā; valdība visur un visu laiku slikta, kārtības, pat elementārās kārtības paša pagalmā, nekādas...Vispār, tos, kuri vienotā, pelēkā, bezformīgā pūlī gatavi noriet visu un visus neko pretī nepiedāvājot, tik kā siseņu bars gatavi nonest visu un visus. Un šī bezformīgā pūļa diemžēl ir daudz.
Nē, nekādā gadījumā nesaku, ka viss absolūti ir labi, pareizi un rožaini. Ir visādi. Ir labas lietas un ne labas lietas, kuras vajag pakritizēt. Tik, manuprāt, tai kritizējamai lietai vajadzētu piedāvāt ko alternatīvu, ko "labāk būtu šitā" ciklā. Vai vismaz "Man nepatīk, tik es pagaidām nezinu, ko darīt, lai man patiktu".
Un, kā piemēru tikai. Nu noteikti man nepatīk medijos sastaptā zināmā nekonsekvence. Nu, saistībā ar Katiņa un Levita kungiem. Viena no opcijām, kura viņiem tika pārmesta dikti un daudz, bija tā, ka minētie kungi ir nākuši no Amerikas latviešu diasporas (hm, cik nu pa manam, kāda tur starpība, no kurienes kurš nācis, ja dara savu darbu un ierakstās vietējā pagriezienā) kurā tur aizmugures plānā aizvirzot viņu tiešo darba pienākumu veikšanas kritiku. Un tajā pat laikā - visu mīlētā Vaira Vīķe-Freiberga arī nākusi no Amerikas latviešu diasporas. Ir vērts aizdomāties. Pirms kādam pārmest to, kur viņš dzimis un audzis. Ja nu kas.
Piekarināt negatīvās birkas tiem, kuri ieņēmuši kaut kādus amatus padomjlaikos? Hm, te nu atkal jāatceras šo laiku Latvijas neatkarības atgūšanas vēsturi. Gorbunovs, piemēram, vai arī Godmanis - abi kungi, ņemot aktīvu līdzdalību Latvijas neatkarības atjaunošanā, bija ļoti augsta ranga padomju funkcionāri. Tas nu tā, par putniņiem. Tiesa, man esot ļoti tuvu procesiem, kuru rezultātā tapa atgūta Latvijas neatkarība, jau tad bija zināma piesardzība attiecībā vismaz pret Gorbunovu noteikti. Par laimi, tā piesardzības sajūta zināmā mērā mazinājusies izlasot Sandras Kalnietes grāmatu Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza.
Mani var lamāt, cik vien daudz grib un kā vien ienāk prātā, bet. Bet man nepietiek ar to, ka kāds par kādu pasaka "Tas tur, strupais cilvēks, ir slikts". Man vajag dzirdēt/izlasīt vai kā savādāk sastapt pamatojumu šim vērtējumam. Man vajag informāciju par to, kāpēc kādam par kādu veidojies kāds viedoklis. Un tik pēc informācijas saņemšanas un pārbaudīšanas veidot savu viedokli, kurš ne vienmēr varētu būt vienāds ar to viedokli, kādu esmu dzirdējusi/lasījusi. Tas nu tā, kā papildinājums paustajam.
Ko es īsti esmu gribējusi pateikt?
Laikam to, ka nav nepieciešamības visu laiku atskatīties pār plecu ar domu - ko un kā manis pausto uztvers, kas notiks ar mani, ja es domāju bikuci savādāk, nekā vispārpieņemti. Ar domu - ka tik kas nenotiek slikts ar mani. Jo viedokļu dažādība tikai virza attīstību.
Ne, protams, es nevienā acī neaicinu un netaisos aicināt uz kādām nejaukām darbībām pret mūsu valsti (ja nu kādam kas tāds licies manus rakstus lasot). Es drīzāk aicinu domāt vadoties no tā, ko "es vispirms varu pats izdarīt lietas labā, un tik pēc tam kādam citam lūgt atbalstu". Ko šajā ciklā. Nu nav jābaidās no tā, "ka tik kas nenotiktu". Kamēr nav iejaukts krimināllikums vai kāds cits likums, viss ir ok. Un kamēr nav pārkāptas kaut kādas reģionā pieņemtās kopīgās uzvedības normas, arī viss ir ok.
Bet par saviem vārdiem, domām jāuzņemas atbildība. Un nav jāpāraujas ir pa laikam, līdzko mainās kādas tendences.
Tas nu pagaidām. Piedodiet par juceklismu, ja tāds te sanācis; tomēr ceru, ka pietiekami saprotami izplūdu....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru