Mani var lamāt cik uziet, es sevi arī lamāju cik uziet. Pēdējos trīs gadus viens aliņš dienā jau kļuvis par normu. Protams, varu iztikt nedēļas, mēnešus vispār bez aliņa un pat neprasās. Bet tomēr. Tomēr pienāk brīdis, kad organisms sāk prasīt. vismaz vienu aliū dienā, ja ne vairāk. Un vairāk par vienu ir stipri par daudz manam organismam, kurš savos 53jos saglabājis pusaudža formas un nav iz
plūdis taukos.
plūdis taukos.
Līdz ar to esmu priecūga, kad man pašai izdodas pateikt sev nē aliņam, vai arī mani tuvinieki mani pārlicina par šo nē. Un tad alutiņu kļūst retāki un galva skaidrāka. Pat vizuālais izskats uzlabojas. Esmu pateicīga saviem apkārtējiem par šo kopdarbu to seku likvidācijā, kura iesākās 2008.gada nogalē, kad satiku cilvēku, kurš uz to brīdi kļuva par manu pasaulīti utt., kurai līdzi nāca pakāpeniska alkoholizēšanās un sevis nolaišana. Tās attiecības ir beigušās, esmu sākusi savākt sevi kopā.
Esmu pateicīga saviem radiem un draugiem par morālo un materiālo palīdzību un līdzi jušanu manās problēmās. Un reizēm veiksmīgu rīcību vai ieteikumiem. Vienai pašai ar sevi cīnoties, būtu pagrūti.
Atgriežoties pie aliniem un vāji izteiktā alkoholima, esmu patieicīga visiem,kas man palīdz ar to tikt galā un cīnītties ar to. esmu gatava pat ārtiem lūgt palīdzību.
Būtu lieliski, ja pirms publicēšanas tiktu pielabotas drukas kļūdas - katrā ierakstā to ir tik daudz, ka reizēm pat negribas turpināt lasīt
AtbildētDzēstsodien vēāk saabošu un at āriešu āri dažiem aktuāākaiem ieriekšēoem rakstiem. adies ar tavu aizrādīumu.
AtbildētDzēst