Ja Ilmārs Bite man pa dienu nebūtu piezvanījies, es atkal palaistu garām kādu pasākumu.
Ir zināms, ka Rīgā pašlaik notiek starptautiskās koru olimpiādes pasākumi, kuru starpā ir arī dalībnieku gājiens. Gājiens, kura norisi esam biju iedomājusies rītu, piektdien. Labi, ka Ilmārs Bite laicīgi piezvanīja un varējām vēl laicīgi un bez steigas sarunāt tikšanās vietu un līdz tai arī nokļūt. Pie viena - labi, ka biju pabeigusi visu darbu ar anketēšanu un varēšu anketas mierīgu sirdi rīt vest nodot.
No dzirdētā, ko runāja pasākuma runasvīrs mikrofonā.
Olimpiādē piedalās kori vairāk kā no 150 valstīm. Koru pat ir vairāk. Latviju vien pārstāv 50 kori, Izraēlu - 15. Krieviju arī pārstāvēja daudzi kori. Citu valstu koru skaitu īsti neatminos, kaut saukti tie cipari bija. Vakar jau esot notikusi olimpiādes pirmā kārta, kurā Latvijas kori ieguva 17 zeltītas godalgas, kuras saņemot tika dziedāta valsts himna.
No redzētā.
Pasākums bija noorganizēts slikti. Mūsu pašu Dziesmu svētku gājieni ir krietni organizēti un pārdomāti, ieskaitot transporta ierobežojumus. Šeit tā nebija.
Ja es pareizi sapratu gājiena maršrutu, tad tie no pils caur Doma un Līvu laukumiem pa Kaļķu ielu devās uz Brīvības pieminekli, kur viņus jau gaidīja. Arī mēs ar Ilmāru Biti. Kori nāca savā ziņā haotiski, daudzi pat nepiedalījās gājienā - kori pārstāvēja plāksnītes ar valsts nosaukumu nesējs un karoga nesējs. Daudzi bija tērpušies visai raibi un ikdienišķi. Uz šo dziedātāju fona izcēlās Baltkrievijas, Igaunijas, Latvijas pārstāvji. Gājienam vēl nācās taisīt divas pauzes, lai palaistu garām tramvajus, kuri no abām pusēm braucot, bija "nedaudz" iestrēguši, nemaz nerunājot par vieglajiem auto, kuri savam braucienam bija izvēlējušies Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri.
Vienā mirklī pirmie Brīvības pieminekļa laukumā ienākušie kori meta līkumu un uznācienam gar otru malu devās atpakaļ gandrīz līdz tramvaja sliedēm. Pamazām laukums piepildījās ar dziedātājiem, kuriem pa vidu netīši bija "iesprūduši" skatītāji ar fotoaparātiem, kuriem nu vajadzēja rast risinājumus, kā tikt laukā no koru klāsta.
Kori pamazām tika sagrupēti tuvāk pašam piemineklim. Bija plānota kopīga dziedāšana.
Bet, goda vārds, še nebija visi kori, pati redzēju dažus koristus uzstāšanās tēŗpos dodamies prom savās gaitās. Pēc sarunām sapratu, ka pašmāju meitas un bāleliņi.
Es jau arī nogaidīju gājiena beigas un devos prom. Laikam esmu izvēlīga, bet man kora dziesmas patīk klausīties sabalansētas un Mežaparka lielajā estrādē. Tur ir kautkāds kopābūšanas efekts.
Šis pasākums man atgādināja balagānu un sliktu sagatavotību. Jācer tomēr, ka koru olimpiādes kā tādas Rīgā neapstāsies un turpinās attīstīties pozitīvā virzienā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru