Eksperiments - turpinājums, varbūt dziļāks skatījums ar dažiem "kāpēc"

Pirms dažām dienām jau rakstīju par šo tēmu. Sarakstīju daudz, bet principā uzskaitīju zināmas lietas. Jautājumi palika esot un man neatrodam atbildi.

Pirmais laikam jau ir retoriskais "Kāpēc tas viss radās?". Neatkarīgi no zinātniskā skatījuma vai teoloģiskā. Tātad - Kāpēc radās Zeme un viss dzīvais uz tās. 

Zinātnieki skaidro ar kaut kādu Visumā klejojošu daļiņu "sarunājumu", "sabiezēšanos" un rezultātā planētas izveidošanos, tad vēl no kosmosa "klāt pienāca" kaut kādi vienšūņi, kuri pamazām pārtapa daudzšūņos un visā pārējā dzīvajā radībā. 

Teologi stāsta par to, ka Dievs/citu reliģisko strāvojumu Dievi izdomā, ka vajag Zemi radīt, pie viena radīt cilvēkus - vīrieti un sievieti.

Un te tiešām ir tas neatbildētais "Kāpēc". Kāpēc tām daļiņām bija nepieciešams sagrupēties, lai izveidotu šo planētu? Kāpēc Dievam/Dieviem bija nu akūti nepieciešams to visu radīt? Konkrētas atbildes neesmu sastapusi.

Toties nepamet sajūta, ka mēs, Zemi apdzīvojošie, esam kaut kāda pasākuma eksperiments. Eksperiments, kurš visu liku turpinās. No cikla, kaut kas attīstībā noiet greizi, uzmetam ko meteorītam līdzīgu - dinozauri "pa kāju" aiziet kā neveiksmīgs mēģinājums. Uzražojam Grēku plūdus, noslīcinām cilvēci - tur arī eksperiments "pa kāju" aizgājis. (Nu labi, kādus izredzētos dzīvus atstājam kā sēklu turpmākam).

Cilvēku rasu dažādībā. Un ja nu eksperiments? Mēs zinām četras - baltā rase, afrikāņu rase, aziātu rase un Amerikas indiāņu rase. Cik zināms, neandertālieši, kromaņonieši, kurus arī varētu nosaukt par atsevišķām rasēm, izmiruši. Vēl palikusi piektā rase, ja to tā var nosaukt, jetiji-sniega cilvēki. Par šo īpatņu eksistenci realitātē gadiem strīdas. Kāds redzējis, kāds nofotografējis, kāds mēģina pierādīt viltojumu. Tad kā tur ir patiesībā?

Pie viena jautājums - ja reiz Dievs radīja divus cilvēkus, Ādamu un Ievu, un pēc tam viņus izraidīja no paradīzes, jo sagrēkojās. Tad kā no šiem diviem cilvēkiem radās daudzi, daudzi, daudzi citi cilvēki? Iesākumā noteikti bija incests, ko baznīca īsti neatzīst. Bet fakts paliek fakts. Kā tad dogmatiskā baznīca skaidro šo notikumu?

Dzīvnieki, kuri tomēr izdzīvojuši pēc visādām uzsūtītām kataklizmām? Populārākais ir Lohnesas ezera briesmonis - Nesija.  Kaut arī to ir mēģināts apstrīdēt. Vispār, kārtējais neatbildamais "Kāpēc".

Citplanētiešu vizītes uz Zemi. Ja viens, divi cilvēki mēģinātu pozicionēt kā citplanētiešu nolaupītus un pētītus - nu, pasmaidām un noliekam plauktiņā. Bet viņu ir daudz un ar visām folijas cepurītēm. Ignorēt grūti. 

Incidents Rozvelā? Ja tur nu nekas citplanētisks nebūtu noticis, tur neizveidotu notikumam veltītu muzeju.

Grūti noliegt citplanētiešu vizītes pie mums, tik par grūti tās apstiprināt. Vienīgais puslīdz skaidrais - viņi šurp ierodas (ja ierodas) mūs papētīt. Papētīt no zinātniskā viedokļa. Un atkal kārtējais jautājums no cikla "Kāpēc viņiem tas vajadzīgs?"

Jautājums atklāts paliek gan par Kallasa kalnu Tibetā, gan par to, kas slēpjas zem Antarktīdas ledājiem. Antarktīda esot apledojis kontinents...

Bildes. Sanāk reizi mēnesī pēdējā laikā. Tomēr kāds pasmaids saspringtības atslodzei.

Eksperiments

Par savu skatījumu uz Dieva esamību izteicos jau neilgu liku atpakaļ. Daudz neizplūdīšu jau reiz cilātā tēmā.

Daudzi gan netā, gan dzīvajās sarunās izsakās par to, ka šobrīd aktuālā vakcinēšanās nav īsti pareiza, jo vakcīnas eksperimentālas, nedrošas. Nu, kaut kā šajā vilnī. Bet piedodiet, eksperiments ne eksperiments, pandēmijas laikā zinātnieki+mediķi "bakstās" lai atrastu apmierinošu līdzekli pret saslimšanu. Tas, ka neatliek zināmā mērā pārbaudīt katra individuālā cilvēka reakciju uz šo zāli - nu, selavī. Mana negatīvā reakcija uz tādu gadiem pārbaudītu medikamentu kā ambicilīns tika noskaidrota jau apmēram pirms 30 gadiem (Vai tāpēc šis medikaments ir izņemts no aprites? Laikam jau nē, jo kādiem taču palīdz.) Māsai ir slimīga alerģija uz kaķiem, koka celtnēm. (Vai tāpēc visi kaķi ir iznīcināti un koka celtnes arīdzan?). Manas mammas māsasvīram tā pati nelaime ar suņiem - bet tie dažāda lieluma un paskata kustoņi ļepato pa pasauli.

Atgriežoties pie eksperimenta tēmas.

Tos, kuri vaimanā par to, pretkovida potes esot eksperimentālas un cilvēkus pārvērš par izmēģinājuma trusīšiem, varu nedaudz nomierināt. Mēs tādi jau esam, un tūkstošiem gadu. Pamatojums? Zemāk izteikšos.

Jau vairāk kā gadsimtu eskistē, stabili nostiprinājusies Darvina Evolūcijas teorija. Šad tad uzplaiksnī kāda informācija, kura kādā eksistējošas teorijas "stūrī" mēģina apgāzt dotos uzstādījumus. Bet neparādās nekas, kas pilnībā nomainītu vienu teoriju pret citu, adekvātāku.

Labi, lai paliek tā teorija kur viņa ir. Ir cits kas sakāms.

Ne tikai Bībelē, bet arī senākos rakstos (piemēram, šumeru) ir stāstīts par to, kā dievs/dievi sadusmojušies uz cilvēkiem par viņu nejauko darbošanos un uzsūta Grēku plūdus. Ļaujot no nelaimes izglābties tik kādiem nebūt izredzētiem, noteiktiem cilvēkiem. Tas Bībelē pieminēts, pirms tam daudzu iepriekš dzīvojošu tautu leģendās. Vai tas nav kāda no citurienes izvazāta eksperimenta sekas? Tas ir - radītā civilizācija sastrādājusi lielas muļķības, tad nu nah' to visu, iztīrīsim un sāksim no jauna.

Tāpat, daudzos mītos (arī Bībeles mitoloģijā) dievs/dievi no kaut kā rada to pirmcivēku. Tukšpadsmit ticamības? Bet kaut kur taču pamatojums tam visam, Pat teiksmas tukšā vietā nerodas; noteikti bijis kāda pirmtrieciens tam visam.

Vai senču senčiem bijis zināms atomierocis? Neziņa stiprā mērā iestājas pēc stāstiem Bībelē par Lata sievu, kura par sālsstabu pārvērtās atskatoties uz Sodomu un Gomoru, pēc izrakumiem Mohedžo-Daro. Un lasot par sanskirtā pieejamiem Indijas tekstiem par vimanām un citiem lidojošiem līdzekļiem. Un ja nu tomēr tas ir patiesība?

Zinātniekiem radušās mīklas par Lieldienu salu kolosiem, Centrālamerikas tempļiem, pilsētu Titikakas ezera salā?

Ja nu ne citplanētieši, bet paši savā attīstībā?

Vispār, te jautājumu vairāk kā atbilžu.  pat tai pašā cilvēka radīšanas situācijā. Dievs no māliem radījis cilvēku, vīrieti. No viņa ribas sievieti. (tik dīvaini - ribu anatomiskais skaits gan vīrietim, gan sievietei vienāds. Bet nu lai paliek). Citos ticējumos arī dievi, dievības kuri radījuši pirmos cilvēkus.

Zinātnieki "aizrakušies" ka ir viens pirmvīrietis, bet divas pirmsievietes. Drusku jāparakājas neta ārēs, gan jau infa atradīsies.

Vēl drusku par patlaban visur sastopamajām vēstures mīklām. 

Tasili (Ziemeļsahāra) kalnos freskas ar cilvēkiem, kuru galvās it kā uzvilktas ķiveres. Naskas zīmējumi, kuri saskatāmi praktiski tikai no gaisa. Titikakas ezera krastā celtā akmens pilsēta, Lieldienu salu mēlgalīti, šur tur Dienvidjūŗu salās arī sastopamas akmens celtņu atliekas.

Kad Kolumbs piestāja Centrālamerikā, viņš dzirdēja, kaut gan - galvenokārt jau Kortess iekarošanas gājienā pa pašreizējās Meksikas teritoriju - dzirdēja par baltādainiem, bārdainiem cilvēkiem, kuri kultūru atveduši.

Tas kas tie varētu būt? Aizlaikos kopā ar veselu kontinentu pazudušie Atlantīdas iedzīvotāji? Par Atlantīdiešiem jau Platons runāja atsaucoties uz senākiem rakstiem Aleksandrijas bibliotēkā.

Kādus noslēpumus sevī slēpj 10 lielākās bibliotēkas pasaulē? Un ko sevī slēpj sarakstā neietvertā, bet neiedomājami bagātā Vatikāna bibliotēka? Visas tās bibliotēkas - ja nu tā kārtīgi parakātos tajos krājumos - kādi brīnumi, līdz šim nezināmi atklātos pasaules vēsturē? Šumeru ķīlraksti, ēģiptiešu raksti - nu, tik, cik mums "pasniedz" sadzīviski, praktiski teksti.

Dažādie cilvēces attīstības atzari? Piemēram, neandertālieši? Dzīvnieku, augu attīstība norisinājās puslīdz līgani, bez zināmiem izteiktiem atzariem....

Kas notika ar Lemuriju, par kuru vismaz kādu laiciņu atpakaļ runāja zinātnieki? Un kas ir tie milži, kuru skeletus esot atraduši kaut kur pie Ķīnas? Cilvēka pēdas nospiedums blakus dinozaura pēdas nospiedumam?

Un kā uztvert tos, kuri apvienojas ufologu kompānijās un skraida riņķī ar folijas cepurītēm? Var jau par viņiem pasmaidīt. Bet - tukšā vietā nekas nerodas. Kur sākas pamats šīm dīvainībām? 

Un ko sevī slēpj Kailasa kalns Tibetā. Dodu divus linkus, kuros ir apraksts par šo kalnu. Šeit un šeit.

Vispār jau jautājumu ļoti daudz. Atbilžu arī varētu būt visai daudz. Tomēr viena, manā uztverē, paliek un ir samērā reāla - dzīvība uz zemes ir eksperimenta rezultāts. It īpaši cilvēce kā tāda. Un "kļūdas ražošanā" tiek likvidētas iespējamiem līdzekļiem - tā sauktie Grēku plūdi, iespējamās atombumbas Sodomā, Gomorā, Mohedžo-Daro.... Kādas cilvēku rases (kaut to pašu nendertāliešu) izmiršanas veicināšana....

Var jau būt, ka tajās lielajās, grāmatām ļoti bagātajās bibliotēkās, slēpjas atbildes un to, kāpēc cilvēki te, uz šīs planētas, ir un kāda ir viņu esības pirmmisija un ko viņi ar šo pirmmisiju ir sastrādājuši tik ļoti nepareizi, ka periodiski tie, kurus dēvē par dieviem, cilvēkus kā sugu "aizslauka mēslainē"?

Jautājumu daudz, neziņas vēl vairāk.

Varbūt kādreiz atgriezīšos vēl pie šīs tēmas, bet pagaidām esmu izteikusies. Ņemiet par labu un paldies, ka izlasījāt līdz galam.

Liekie cilvēki

Uzreiz pasaku - tikai viedoklis, nekas vairāk. Un piedodiet šo viedokli. Pat ja manis teiktais nesaskanēs ar kaut vispārpieņemto. Un arī nebūs eiforisks, tikai vispārināts.

Ik pa brīdim gan internetā, gan privātās sarunās parādās visādas sazvērestības teorijas par to, ka kādi ļoti varā esošie sarunājuši "patīrīt" planētu no cilvēkiem ar kādām nebūt pandēmijām, karadarbību. Nu, "dīvānpolitiķi" jau var domāt viskautko, kas tur patiesībā tajos "augstākajos ešelonos" notiek patiesībā - cilvēks parastais jau nekad līdz galam neuzzinās. 

Še nepieskaršos pandēmiskām aktivitātēm, nedaudz parunāšu par karadarbības realitāti kā tādu.

Pasaulē ir vairāk kā divsimt valstu, gan atzītas, gan neatzītas, gan atkarīgās teritorijas. Katrai no tām ir armija, tām pieskaitāt NATO armiju, ANO karaspēku, visādus militārus formējumus valstīs, kurās notiek kaut kāds iekšējs "burkšķis". Vēl robežsardze katrā valstī kā atsevišķs militārs formējums. Kur tad vēl zemessardzes formējumi... Daudz, vai ne? Un šos formējumus sastāda pirmkārt jau cilvēkresursi. Neķēpāšos saskaitot kopā oficiāli pieejamo statistiku par to, cik kurā valsti ir karakalpu. Bet tomēr tas skaitlis ir ļoti daudz.

Šos cilvēkus zināmā mērā var tad arī uzskatīt par liekajiem cilvēkiem. Kāpēc tāds uzskats? Katrai valstij primāri vajadzīgi tie cilvēki, kas zemi ar, tiltus ceļ, vispār - ir saimnieciskās darbības 'sastāvdaļas". Pārējie? Nu - tie, kuri no brīva prāta vai kā citādi kļuvuši par karakalpiem - tos jau nekur citur nav iespējams izmantot. 

Es nerunāju par ekstremālām situācijām, kāds šobrīd ir Ukrainā, kad nu nākas ņemt rokā ieroci un aizstāvēties no uzbrucēja. Pat arājs laukā paņems ko ieročveidīgu ja vajadzēs aizstāvēties. Runāju par miera stadiju.

Tātad - armija kā tāda.

Lieku, saimniecībā neizmantojamu cilvēku kopums. Sēž savās dienesta vietās, ko klidzinās savā nodabā, gaidot uz to, ka "ja nu kāds aiz stūra esošs uzbruks", dzīvojas uz nodokļu maksātāju rēķina. Vairumā gadījumu tā arī savas dzīves laikā nesagaidot to "burlaku no lielā ceļa". 

Labi, atskaitīsim no šo principā liekēžu skaita šveiciešu armiju, zemessardzes formējumus - šie formējumi tomēr ikdienā nodarbojas ar saimnieciski lietderīgo. Reizēm sapulcējas kādās mācībās apgūt jaunu tehniku, saprast privātās saskarsmes karavīra darbā grupā, vai kā tamlīdzīgi.

Cilvēkam, kurā apzināti izvēlās karavīra arodu - viņam no zemapziņas krietni ārā iztuntulējusies vēlme nogalināt sev līdzīgo. Tiem, kuri man mēģina apgalvot, ka armijas uzdevums esot aizsargāt savu Dzimteni, vienmēr uzdodu vienu un to pašu jautājumu - "Kādu savu Dzimteni aizstāv tas karaspēks, kurš karo ne savas Dzimtenes teritorijā?" Kādu savu Dzimteni aizstāv Krievijas karaspēks uzbrukumoperācijā Ukrainas teritorijā? Kādu savu Dzimteni aizstāv tie ne Sīrijas karaspēki, kuri šobrīd atrodas Sīrijā? 

Laikam jau atkārtojos šajā tekstā, karavīrs KARA vīrs, kurš nedara neko citu, kā vien trenējas nogalināt un zemapzinīgi gaida - no kura tur zāles pudura izlīdīs ļaunais agresors, ne uz ko citu nav spējīgs. Ne zemi art, ne malku skaldīt, ne meiteni mīlēt. Nogalināšanas kaujas mašīna, kurai pārpratuma pēc ir cilvēka skats un fizioloģija. Skarbi teikts? Bet praktiski to var traktēt tā. Mēs smaidām par tupiem saldofoniem? Bet protams, tie jua neko citu nesaprot - tik tiešas pavēles un nogalināšanu. 

Pie viena - kāds brīvprātīgi un no brīvas izvēles kļūst par algotni, dien armijā. Viņam naudu par to maksā tik daudz, cik pie nolīgšanas sarunāts. Un ja nu kāds no citas valsts tam algotnim piedāvās lielāku naudas žūksni? Kur ir garantija, ka tas šejienes algotnis neaizskries uz turieni pēc tās lielākās naudiņas? Pēc principa - karosim tajā pusē, kur vairāk maksā. Teorētiski vismaz tas ir ļoti iespējams.

Šie karakalpi, brīvprātīgie karakalpi - vai tiešām viņi ir reāli "pielietojami" kādā miermīlīgā profesijā visu mūžu nodarbojoties tikai un vienīgi ar "kreiso, labo!" "Tēmēt - šaut" (vai ko nu tur vēl no tā cikla). Vēlreiz atkārtoju - Šveices armijas tradīciju, man zināmo pašmāju zemessardzi atstāju aiz šī apskata virtuālā žoga. Tajos militārajos formējumos esošie cilvēkresursi - vispirms jau arāji, baņķieri, tiltu cēlāji, skolotāji u.c. miermīlīgi darboņi, kuri ieroci paņems tik pie tiešām reālas nepieciešamības savu zemi aizstāvēt, nevis tāpēc, ka kādam varā esošam onkulim tarakāni galvā vingrot sākuši.

Pie viena, iepriekšējās atkāpes sakarībā. Jā, Šveicei ir izdevumi militārām vajadzībām, mūsu Zemessardzi arī laikam jau valsts sponsorē (ja kļūdos, palabojiet). Bet - tas tomēr ir ekonomiskāks  izdevums, nekā tad ja šveicieši vai mūsu zemessardzieši vismaz kazarmās tupētu obligātā iesaukumā, cik to kazarmu vajadzētu sacelt un infrastruktūru pie tam kaut cik piekārtot? Tomēr jau laikam ir prātīgi tas, ka šie puiši kādā brīdī "saskrien uz strelku" iepazīties ar jaunumiem tēmā, pie viena paši aprunāties par mierīgas dzīves ritumu, saveidot kādus kontaktus noderīgus...

Armija puišus norūda, par vīriešiem padara? Ne vella. Puiku par vīrieti vispirms jau uzaudzina tēvs ar savu piemēru. Vai kāds cits tuvāks radinieks, kurš tam puikam ir autoritāte. Ja nu tomēr tas zēns mājās siltumnīcā audzināts, apčubināts un visādi lutināts - armija būs smags trieciens - nu saņems viņš pēc pilnas programmas to, ko sauc par ģedovsčinu un nebūs mammīte pa rokai, kam pasūdzēties. Atgriezīsies no dienesta ar kaut kur iekšienē sēdošu naida un niknuma burbuli. 

Un pie viena - kāda kaktusa pēc kaut tai pašā armijā tur esošajiem jālabo dēla audzināšanas nevarību, kura bijusi mājās?

Un pie visa - tās armijas ir jābaro, jāapģērbj un vēl viss kas daudz cits. Un jāizmitina kaut kur. Tur kur ir algotnības princips, nu vēl kaut kā. Bet Krievijā ar viņu militārā dienesta obligātumu? Tur pēc kaut kādiem datiem esot 140 miljonu iedzīvotāju. Protams, ne jau visi ir karotājvecuma puiši un meitenes. Bet vienalga ļoti ļoti daudz. 

Arī kara tehnika daudz un kaut kur tā ir jāliek. ne jau visa tiek periodiski par traktoriem pārkausēta. Visās valstīs ar to tehnikas pārbagātību tā ir. Jo regulāri taču tā modernizējas, iepriekšējā "paaudze" vel ierindas kārtībā...

Var skaitīt bezgalīgi. Tomēr tas nemaina pamatbūtību - "kaudze" ar liekiem cilvēkiem un liekiem "metāllūžņiem". Tad nu tās valstis, kuras aizsūta savas armijas neaicināti kur karot, principā "iztīra  savus kaktus" no tā, kas ir "lieks" palicis. Tā, rupji sakot. Visi kādi nebūt skaļi motivācijas apgalvojumi ir zināmā mērā piesegs "lielajai tīrīšanai" pašu mājās. 

Nu, kaut kā tā. Varat man nepiekrist, bet šis ir viedoklis-skatījums uz šitām būšanām.

Daži kāpēc Krievijas virzienā, uz kuriem laikam būs grūti atbildēt.

Šim ierakstam briedu vairākas dienas. Kamēr pati sapratu to, ko īsti gribu pateikt. Kāds varbūt teiks - "Atkal vāvuļo bezgalībā", nu - bet tomēr izpaudīšos. Vai linkošu uz kaut kurieni? Neesmu pārliecināta. Rakstīšanas gaitā sapratīšu. (Uzreiz pasaku - ja kas, kā faktoloģisko notikumu uzskaitītāju izmantoju Vikipēdijas šķirkļus. Ja kāds man piedāvās adekvātu analogu - tikai priecāšos).

Palasot Krievijas vēstures faktoloģiju - vieni vienīgi kari ar nelielu valsts kā tādas attīstību. Nelielu tajā ziņā, ka, vismaz cariskajā Krievijā, karoja kaut kur nomalēs, pārējā valsts daļā notika dažāda mierīgas dzīves attīstība. Un tomēr - visu laiku, labi, ar nelieliem pārtraukumiem, bet kari. Un ne jau visus tos karus izraisīja kāds iebrucējs. Vairumā gadījumu tomēr Krievija pati bija kara iniciators. Tomēr - Krievijā līdz pat 19.gadsimta vidum pastāvēja dzimtbūšana. To atcēla tikai 1861.gada. Un tad sākās straujāka valsts ekonomiskā attīstība. 

Viens no kariem, kurš diezgan stipri ietekmēja arī Baltiju, bija Pilsoņu karš Krievijā. Tā rezultātā izveidojās Padomju Savienība, kuras vēsture - atkal kari kaut ar nelielām pauzēm. 

Jautājums tāds - kāpēc Krievija, kura ir pati lielākā valsts pasaulē ar faktisko teritorijas iekarošanu izveidojusies, uzskata, ka pārējā pasaule viņai ir parādā? Kāpēc tiek kultivēts tas, ka valstij visu laiku no kaut kā ir jāaizstāvas? It kā citām valstīm nav nekā cita ko darīt, kā tikai domāt par to, kā sariebt Krievijai? Pat Ķīna mazāk karo, vairāk savas iekārtas robežās visādi risina savas ekonomiskās problēmas un ir ekonomiskās attīstības augšupejošā procesā. Pie viena ķīniešu visāda veida ražojumu produkcijai ir paliels īpatsvars pasaules tirgū. Un Ķīna ir mazāka. Labi, tai ir derīgie, izmantojamie izrakteņi, kurus izmantot vispirms jau savām vajadzībām. 

Bet Krievijai to ir vairāk. Kāpēc Krievija tik vaimanā un neko nedara? Tik eksportē derīgos izrakteņus - gāzi, naftu, vēl kaut ko. Un kā ar tā visa pārstrādi vispirms savām vajadzībām? Kā sevi pozicionēs tad, kad tie izrakteņi beigsies? Tie taču zemes dzīlēs tomēr ir ierobežotā daudzumā un nepārtrauktā sūknēšana laukā neveicina to atjaunošanos. 

Un - kāpēc Krievijā ir zemāks dzīves līmenis nekā kaut pie mums? Pat tai pašā tagad kara postītajā Ukrainā? Pie viena - Vācija un PSRS Otro pasaules karu pabeidza vienlaicīgi. Bet pēc kara PSRS kontrolētajā VDR ātri vien sastrādāja augstāku dzīves līmeni nekā PSRS? Teritorijas dažādība laikam jau nav arguments. Arguments laikam ir saimniekošanas prasmēs...

Pie viena neizpratni raisa tas, ka nu klejo pa neta ārēm, ka Putins kaut kur Urālos kaut kādā bunkurā sēž. Pat ar saviem tuvākiem līdzgaitniekiem dažādos avotos sanāksmes redzams pa gabalu runājams. Tas viens gadījums, kad viņš lielā stadionā runāja kaut ko daudzskaitlīgas publikas priekšā, ir izņēmums no normas. Zeļenskis Ukrainā rosās riņķī un apkārt pa valsti, komunicē ar ārvalstīm. Citās valstīs līderi arī viskautkur rosās, neslēpjas velns viņ' zin' kur. Pat Ziemeļkorejas līderis - nu nav dzirdēts, ka tas tik katastrofāli slēptos kā trusītis alā. Un Hitlers savā bunkurā pazuda tikai kara pašās praktiski beigās un arī tad kopā ar līdzgaitniekiem. Nebija pa gabalu no tuvākā loka.

Par Putina "specoperāciju" - specoperācija bija kad vāciešu specvienība Musolini izzaga no viņa praktiskās ieslodzījuma vietas.  

Tas, ka daudzas darbīgas ārzemju firmas aiziet no Krievijas tirgus? Viņām ta nekas. Tas, ka kuģis pamaina zvejas vietas vēl nenozīmē, ka kuģis grimst. Izdevumi kaut kādi? Nu, pie pārkārtošanās dabisks process. Tās firmas jau primāri ir stabilas savās bāzes valstīs un tas, ka ko pamaina tirgus vietās - normāls biznesa pagrieziens. Krievijai lielākas problēmas var būt - kara apstākļos, kur daļa ekonomikas jau pārkārtota militārajam pasākumam, tad vēl civilo ekonomiku pārkārtot - nu, tas tomēr ir sarežģītāk nekā vienkārši "kuģis pamet šito zvejas vietu lai pārbrauktu uz nākamo".

Armija, karš un šis tas varbūt vēl

Varbūt nedaudz atkal paplūdīšu tēmās, kuras esmu jau iepriekš apskatījusi. Pirmo reizi par karu kā tādu rakstīju 2016. gadā, pēc tam 2017.gadā. Pēc vēl kādos citus rakstos kādos apakšpunktos ieminējos. 

Drusku padomājot par pašreizējo situāciju tik virspusēji, jo neesmu īsti speciāliste. Tomēr, domājot par to, ka, ja nu vajag to armiju, tad kāpēc ne pēc Šveices armijas parauga, kur manā skatījumā ir vidējais aritmētiskais no "regulārā armija + zemessardze"?

Kas attiecas uz Krievijas - Ukrainas karu. Laikam jau dienas laikā medijus aplidos kaut kas no šī, no Ņevzorova pieminēta viņa Telegram kanālā. 

Esmu tomēr laikam nelabojama utopiste, bet laikam jau būtu prātīgāk, ja planēta, visas, visas, visas valstis "samestos kopā" un, ja nu ļoti tie militārie aksesuāri kaut kam vajadzīgi, ierīkotu planētai vienotu militāru vienu bāzi, pārīti militāru poligonu un pārīti militārās tehnikas rūpnīcu un viss. Ja vajadzīgi treniņi, nu kaut kā noregulētu to, lai planētas karakalpi vienotā solī apgūtu jaunievedumus. Ja nu kāda valsts sadomātu militāri "plūkties" ar kādu citu valsti - abām valstīm uz motivēta lūguma pamata izdotu tos ieročus ierobežotā daudzumā, ierādītu kādu pavisam neitrālu teritoriju (kaut Ziemeļpolā), kur izkauties un pēc pa mājām sakārtot dzīvi vadoties no "kautiņa" rezultātiem. bet - tiešām ideja utopiska kaut vai tāpēc, ka pasaule nav izaugusi līdz tādam līmenim.

Joprojām uzskatu, ka karu uzsāk tas, kas nemāk civilizēti uzvesties un atrast problēmai risinājumu konstruktīvi. Tas, kurš ir par trulu, lai domātu jel ar kādu ķermeņa daļu.

**************

(Tikai P.S. Jautājumi še - kur ko garām esmu nošāvusi?

1. Nedaudz vērtējuma. 

2. Netālu no Ukrainas notikumu sākuma.

3. Tikai neliels viedoklis.

4. Neliels skats no malas pašmāju notikumos.

5. Neliela neziņa virsraksta formulējumā.

6. Maza atkārtošanās.

7. Kaut kas par kaut ko).

Manuprāt nepieņemamas lietas

"Izplūdīšu" par lietām, kuras man šķiet nepieņemamas. Iespējams, kur atkārtošos (ar cerību, ka mana atkārtošanās taps piedota).

1. Nepieņemami šķiet kritizēt varā esošos dēļ viņu ienākumu līmeņa nevis par viņu publisko darbību. Katram ir tādi ieņēmumi, kurus viņš savā rosībā sev sagādājis. Tas ir, katrs rosās tik un tā, lai pašam būtu. Katras rosības leģimitāte jau ir cits jautājums un to noskaidro tie cilvēki, tās iestādes, kurām šīs pilnvaras deleģētas. Dīvānkritiķi ir tikai un vienīgi dīvānkritiķi. 

Apvainot kādu jebkura līmeņa zādzībā? Pankūka, tomēr spēkā ir nevainības prezumpcija - "Neviens nav zaglis līdz tam mirklim, kamēr tas nav konkrēti pierādīts", "Aiz rokas nenoķerts - nav zaglis". Še neder - "Es neredzēju, man neviens konkrēti nav stāstījis, ka zādzība konkrēti notikusi un darbībā tas vai šitais cilvēks pieķerts, bet viņš ir zaglis." Ar apgalvojumiem var "mētāties" jebkurš. Bet apgalvojumu tomēr kaut kā nebūt jāpierāda arīdzan laikam.

Bļaut - "Tam tur fruktam ir baigi daudz naudas - lai dalās ar citiem, kuriem tā nauda ir mazāk". Ja tas frukts paša nopelnīto sadalīs tiem izteikti bļāvējiem - cik ir viņš un cik ir to bļāvēju? Vai ir pārliecība, ka sadalot to naudiņu "uz galviņām" nesanāks katram bļāvējam pa simtdaļai centa? Un - ja kāds ir rosījies, lai ko sapelnītu - kāda krokodila pēc viņam jārosās, lai to naudiņu sadalītu starp tiem, kuri sēž uz dīvāna un nekustina ne mata galu lai arī pašam būtu? Kādam objektīvā negatīvā problēmā nokļuvušam piepalīdzēt - jau cits jautājums.

2. Bļaustīšanās par to, ka pensijas mazas, algas kā kuram, valsts bērnu pabalstos maz dod. Ups, ja tā padomā - valstij ir tik, cik ir. Cik mēs visādos nodokļos esam iemaksājuši, cik citādos oficiālos veidos tā valsts savai kabatai sapelnījusi. Tad nu valsts dala to uz visām valstij nepieciešamām lietām. Pensijas šai valstī? Cik pensionāri šai valstī nodokļos samaksājuši? Cik - jau neesošai PSRS? Kur problēma skaidroties ar Krieviju, kura sevi pasludinājusi par PSRS mantinieci, nevis ar Latviju, kura šo stadiju nav deklarējusi (vismaz es neko tādu neesmu pamanījusi)? Bērnu pabalsti? Mīlīši, tas, ka valsts ko dod bērniem, kuriem ir primāri vecāki, - tikai paldies. Primāri par bērnu uzturēšanu jādomā vecākiem. Valsts primāri no A līdz Z uztur bērnus-bāreņus, kuriem tiešām nav neviena cita, kurš par viņiem rūpētos. Ir valsts izglītības iestādes - bezmaksas, valsts apmaksāta medicīna līdz 18 gadiem, Rīgā pie viena skolēni bez maksas sabiedriskajā transportā braukā (ja kļūdos, ceru, rīdzinieki mani palabos). Tas, ka vecāki saviem bērniem reizēm piemeklē privātskolas vai kādu maksas medicīnisko pakalpojumu - tas jau vecāku pašu brīva izvēle un maka biezums. Es nerunāju par tiem gadījumiem, kad kādam bērnam rodas objektīvas veselibas problēmas, kuru risināšanai ar valsts finansējumu nekādi nepietiek un rodas vajadzība lūgt līdzdalību no sabiedrības. Nežēlīgi skan, bet šādi gadījumi ir viens uz cik tur bērniem no kopskaita, nelaimīgs izņēmums no normas.

3. Par notikumiem pasaulē izsakoties. Kaut tajos pašos Sīrijas vai Ukrainas pašreizējos notikumos kaut virspusēji ieskatoties. Man bieži mēģina iestāstīt, ka pieejamā informācija viss ir meli un nekā. Apštopējas pie jautājuma "Un kāda ir patiesība? Cik avotus sanācis apskatīt, lai būtu šāds viedoklis? Ja vienas puses propaganda melo, kāpēc man jātic otrai pusei - ja nu tā arī melo? Vai apgalvotājs vai kāds viņam labi pazīstams ir bijis tai vietā un to redzējis konkrēti?"

Sīks piemērs - Ukrainas sakarībā man viena kundze no sākuma "Ukraina + NATO karaspēks" uz "Ukraina nav NATO valsts" uz mirkli aizrijās, tad "tur ir ASV karaspēks" "aizpeldēja" no "Ukraina brīva valsts, ar ko grib, ar to draudzējas, ja Krievijai nepatīk ASV - ir reāla robeža, tiesa, pa jūru, ar ASV, uz priekšu skaidroties pa taisno". Tālāk pārtraucu ar kundzi politiskas dabas sarunas - jēgas nekādas, liekas, ka viņai infa kur pakaļ iepalikusi.

Un pie viena - ASV slikti, visur lien, arī Sīrijā esot un tur ārdoties. Sīrijā ir ne tikai ASV karaspēks. Un vispār, tur vispirms paši sīriešu vairāki grupējumi mēģina "sadalīt pīrādziņu", kuru sauc par Sīriju. 

Protams, nevienas valsts karadarbība pret citu valsti, citā valstī nav laba un sveicama. Tai pat laikā ASV labā ir viens maziņš cepumiņš - tā valsts nevienā mirklī netaisās pasludināt par savu teritoriju to valsti, kurā karo, nevienā mirklī nav "es tur ielīdu karot, jo pat bijušos manus tautiešus tur kaut kādi apspiež" (jo - WTF, nu tad "savāc" atpakaļ savējos, ja reiz viņiem tur ir tik slikti).