Gabaliņš saulaina pavasara Ķīšezera maliņā

Joprojām par to pašu. Un jā, šis ir uzbrauciens

Zinu, ka noteikti par šo tēmu esmu izpaudusies un diezgan pikti. Bet joprojām mani kaitina tēmā esošie agresīvie izteikumi publiskā telpā. Pēdējā laikā ļoti bieži atkal top sastapti vietnē Facebook noteikti. Tad nu ņemos atkal.

Raksts ir veltījums tiem, kuri izdomājuši saukli "Mēs par tradicionālu ģimeni".

Un uzreiz - man patīk ģimenes, kurās ir mamma, tētis un bērniņi četri, kas vecākus mīl. Bet tas nebūt nenozīmē, ka man ir kaut kāda slimīgi negatīva attieksme pret citādajiem.

Cīnītāji par tradicionālo ģimeni! LGBT nav jūsu mērķauditorija! Lieciet mierā šos cilvēkus, viņi čupojas savā nodabā, savā burbulī, nevienam netraucē. Labāk nodarbojieties ar visādām antisociālām ģimenēm, kuras rada problēmas sev, saviem bērniem, apkārtējiem cilvēkiem.

Pirmkārt jau, šie it kā cīnītāji rada iespaidu, ka viņiem pašiem ar to intīmo dzīvi kaut kas nav kārtībā, ja tik nu ļoti interesējas par to, ko citi dara tik privātā telpā, kā guļamistaba. Nu, izteikti slimīga interese lūrēt pa atslēgas caurumu, lai paskaitītu ko kurš ar kuru cik reizes tur dara. Otrkārt - šis slimīgums varbūt radies tāpēc, ka saņēmuši atteikumu no kādas LGBT personas un tāpēc tik agresīvi viņiem uzbrūk aizvainotā it kā pašlepnumā?

Tas tā, par margrietiņām.

Un vēlreiz nāves sakarībā

Jap, šomēnes tāds pļāpāšanas uzplūds pieklauvējis. Pēc ziemas perioda pieklusuma. Laikam ka sakrājies un kopā ar pavasari atplaukst.

Nu, par šo tēmu esmu izplūdusies vairākkārt, daudzos dažādos tekstos citu starpā. 2021.gadā pat atsevišķu rakstiņu par šo uzrakstīju. Tajā paustais manos uzskatos pa šo, aizritējušo laiku nav mainījies. Ir tik vēlme nedaudz papildināt toreiz teikto.

Un, laikam atkārtoti, uzsveru. Nāve kaut kādā laika nogriežņa beigās cilvēkam ir tik pat neizbēgama, kā vakarblāzma dienas beigās, gadalaiku maiņa, lietus sākuma un beigas. Un tamlīdzīgi. Neizbēgams cikls. Tāpēc nesaprotu cilvēku bailes no nāves. Vai tad diena baidās beigties? Lietus, nobijies no beigām, līst 267 stundas un vairāk pēc kārtas?

Tā pat nesaprotu tos ne īpaši gudros, kuri "Es tūlīt nomiršu no dusmām un pēc tam paskatīšos, kā tiksi galā!". It kā nomirt būtu tāpat, kā noslēpties skapī un pēc laiciņa no tā iznākt ar "Ahā! Un ko es teicu?". Nāve ir "Out" pašam. Punkts. Palicēji pasēros, paskums un pēc pārkārtosies dzīvei bez tevis. Dzīve turpināsies. Pašam vien tā nāve apstādina dzīvošanas ritu. Un izdarīt nepaspēto.

Drīzāk, jādzīvo pēc principa "Man jāpaspēj lietas sakārtot līdz tam punktam". Kaut kā tā. Nāve pienāks nemanot, kad pati uzskatīs par vajadzīgu atnākt. Tā ka jādomā par to, ko un kā paspēsi līdz tam atnākšanas mirklim sadarīt.

Nu, kaut kā tā mazliet.

Ņerkstīgā šodienas Andra

Tik tā, papildinājums manam šodienas pastāstam par pastaigu Vecdaugavas pļavā. Ilustrējums manam ņerkstīguma mirklīgajam uzplūdam.

Vecdaugavas pļava

Patiesībā pilnā vārdā tā vieta saucas Vecdaugavas dabas liegums. Tajā vietā, precīzāk, vienā tās vietas stūrī bijām pērnā gada septembrī, kad devāmies piefiksēt vietu, kurā reiz atradies Daugavgrīvas klosteris. Šoreiz plāns bija no tām mājām uz otru pusi aiziet pa to pļavu.

Un tad nu man bija "Hops? Es parakstos?!" sajūta. Pie ceļa, kurš veda iekšā tur, kārtējais brīdinājums, ka tā pļava līdz 1.jūnijam kājāmgājējiem - pastaigu mīlētājiem slēgta. Putnu ligzdošanas vieta. Toms tajā bildē noskatīja, kā tur pa malu riņķī teorētiski varot apiet (vieta zināmā mērā uz pussalas atrodas, tai gandrīz apkārt Vecdaugava). Tad nu gājām pa īsteno ceļu lai nokļūtu līdz vietai, pa kuru pa perimetru varētu paieties.

Zirgu aploks ar visiem zirgiem vietā. Iespaids - tie kustoņi laikam cauru gadu laukā ir dzīvojušies. 

Laimes zeme?

Jau kādu laiciņu pārcilāju prātā to, ko tagad rakstīšu. Īsti nepētīju, cik un kā esmu ko rakstījusi iepriekš, agrākos gados. Zinu vienīgi, ka reliģiskās tēmas noteikti esmu cilājusi nedaudz citos aspektos, kā še izpaudīšos. Tēmā par utopiskām idejām. 

Par noteikti utopisku ideju uzskatu komunisma ideju. Nē, nesaku, ka atbalstu to, ar ko reiz piesedzās komunisti mūsu valstiņā un pašā tagadējās Krievijas teritorijā. Es drusku citā rakursā. Proti, pašas Marksa, Ļeņina - ideoloģijas "ciltstēvu" domas - ir kā no vienas puses nav sliktas. Strādnieku šķiras diezgan liela līdzdalība valsts norisēs un tamlīdzīgās būšanās, līdzekļu sadalījums līdzvērtīgi padarītajam darbam, cita veida līdztiesība. Visādu līdzekļu un kā tamlīdzīga kopīga pārvaldīšana, īpašuma kā tāda kopīgums un tā tālāk. Bez tā, ka ar dzimšanu noteiktā "kasta" ir vadoša valsts iekārtā. Nu, kas šajā "operā". Uzskaitīt varētu daudz, visas tās idejas savā ziņā nav sliktas, it kā atbalsta cilvēku vienlīdzību neatkarīgi no tā, kādu sociālo nišu katrs indivīds ieņem. Un visi ieņēmumi no kaut kādas darbības sadalās līdzīgi. Tiktāl viss skaisti un rožaini.

Vēsturiskas un vienkārši interesantas lietas caur linkiem

Vispārīgi, par daudz ko un interesanti

1. Kosmosa noslēpumi slēpjas dzelmē.
2. Dambis Eiropas aizsardzībai. Runa tekstā - par klimata izmaiņām un šo izmaņu iespējamajām sekām. Un raksta autors nevienā acī nevaimanā par dabiskajiem mūsu planētas procesiem, kuri atkarīgi no pašas planētas, nevis mums.
3. Divi gadi ledus un neprāta. Par polārpētniekiem, kuriem apstākļi sanāca tā, ka Arktikā nodzīvoja tos divus gadus. Klips krievu valoda.
4. Pirmatnējās tautas. Kā viņas dzīvo mūsdienās. Klips krievu valodā.
5. Kā Kortess iekaroja Meksiku. Klips krievu valodā.
6. Kā viņi TO ēda? Ķīniešu virtuve. Klips krievu valodā.
7. Kā dzīvo mūsdienu pirmatnējie cilvēki Tanzānijā. Klips krievu valodā.
8. Laulības 2 gadu vecumā vai 20 gados iestāties klosterī. Klips krievu valodā.

Ķīšezera (Bulduru) pilskalns

Šo vietu Ķīšezera krastā, otrajā no Mežaparka un Zoodārza puses skatoties, piefiksēju 22.martā, pēc pastaigas pa Juglu un Ķīšezera to krastu, kad MapsGoogle pētīju vietas karti. Acīs pie viena iekrita punkts, kurš kartē bija iepunktots kā Suntaži. Jau tajā brīdī bija "WTF! Kādi Suntaži! Tie taču atrodas no Rīgas Ērgļu virzienā!".

Šodien izlēmām aizbraukt pilskalnu apmeklēt un pie viena, atceļā uz autobusa pieturu Sužos uz Jaunciema gatves. Piefiksējām turpbraukšanai 29.autobusa maršruta izbraukšanas laiku no mana varžu dīķa Vecmīlgrāvī. Kāpām ārā no transporta pieturā Ozolkalni (Ja no centra brauc ar 11.autobusi, tad jābrauc līdz autobusa galapunktam Sužos un pēc pa Jaunciema gatvi vēl jāpaiet uz priekšu tajā pusē gatvei, kura tuvāk ezeram; principā - labākai sapratnei vaarat ielūkoties Rīgas kartē).

Ticība

Nu jā, laikam esmu jau izplūdusies kur agrāk par ticību. Bet laikam noteikti, ka tikai reliģiskajā griezumā. Šoreiz sanāks tā vispārīgāk, plašāk. Situācijā, kurā reliģiskā ticība ir tikai viena no.

Vārdā ticība ir ļoti plašs sajūtu un tamlīdzīgu būšanu klāsts. Sākot no tīri ikdienišķām lietām, kuras zināmā mērā jau pāraugušas jēdzienā es zinu kā neapgāžamu. Proti un piemēram, automašīna arī Āfrikā ir automašīna, nazis visur ir nazis, koks arī tundrā ir koks. Un rīts ir rīts neatkarīgi no tā, kurā planētas nostūrī katrs nu atrodas tajā mirklī.

Tā, ikdienišķi. Lietas, par kurām neaizdomājas, jo tās ir un ir.

Un atkal par svētku un atzīmējamajām dienām

Kādu nedēļu muļļāju prātā to, ko šobrīd rakstu. Un zinu jau, ka atkal būšu neērta savos izteikumos.

1. Vispirms par 16.martā notikušo Latvijas leģionāru piemiņas dienu. Jauki, skaisti, mīļi. Man tomēr ar tādu pasmagu bet piegaršu.

Labi, nestrīdos. Šī karaspēka vienība Vācijas armijas sastāvā cīnījās pret padomiju. Fakts. Un laikam ka daudziem bija "Vienalga ar ko, ka tik ne padomji". Laikam ka pamatdoma - par brīvu Latviju. Savā izpratnē.

Un man tā tomēr gribas vēl ko nostatīt. 201.latviešu strēlnieku divīziju PSRS armijas sastāvā un Samsona partizānu vienību Latvijas mežos. Viņi arī cīnījās par brīvu Latviju. Savā izpratnē.

Kā nu es bez visādas pavāvuļošanas

Vispirms tāds mazliet atgādinājums maniem lasītājiem, īpaši tiem, kuri vēlas kādu komentāru uzrakstīt kādā tēmā. Par cik neilgā laika periodā esmu dzēsusi divus komentārus. Jo bija anonīmi.

Mīļie, labie, sirsnīgie! Jau bloga pirmajā lappusē, zem titulbildes ir brīdinājums par to, ka anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra satura. Vai tiešām ir grūti ievērot šo manu, laikam ka varbūt uzstājīgo lūgumu? Rakstot komentāru, vietiņā, kura ir pirms tās vietas, kurā rakstāt komentāra būtību, ir lodziņš, kura sistēma izspīdina vārdiņu "anonīms". Tad nu tur ir iespēja tā vārdiņa vietā ierakstīt jebkuru burtu vai ciparu kombināciju. Neatkarīgi no tā, vai komentāra autors ir iereģistrējies vai neiereģistrējies Google sistēmā. Iespēja ir. Nu, esiet tik laipni un saprotoši... Lai nebūtu "Vah, manis teikto izdzēsa!" vai kas šajā ciklā. Un, ja nu veidosies jel kāda saruna, tā noteikti būs. Citos gadījumos - man žēl, bet anonīmiķus nemīļoju...

****

Jugla un Ķīšezera maliņa

Ha. Mums ar Tomu izdodas Rīgā pabūt visādās pasaules malās. Viņš jau vairākas dienas perināja aizvest mani uz laikam ka jahtkluba vietu Ķīšezera maliņā ar pieeju no Juglas puses. Viņš tur noteikti bija bijis kaut kad agrāk, es - neatceros.

Kaut kā čammājāmies laukā no Vecmīlgrāvja ar īsti neziņu - brauks Toms pēc atpakaļ uz manu varžu dīķi, vai arī aizdosies savās gaitās. Ar domu - tad jau redzēs.

No mana gala izbraucām ar 29.autobusu, kurš neiebrauc centrā, bet apbrauc Ķīšezeru caur Jaunciemu un pēc caur Juglas nomali iebrauc uz maršruta galapunktu Mežciemā. Izkāpām pieturā Juglas iela. Praktiski blakus 1.maršruta tramvaja galapunktam. (Ja nu kas, tad minētais autobuss tur, uz brīvībenes, pie pirmā krustojuma nogriežas pa kreisi un un brauc pa ielu, kas ir Juglas un Mežciema robežiela tālāk pa savu maršrutu). 

Hm, nu protams, ka demotivatori

 

Bijušie un esošie alkoholiķi un narkomāni

Par šo jau arī esmu plūdusi daudz un dikti varbūt pat dažādos rakursos. Net kaut kas laikam ir palicis neizteikts. Ja atkārtošos, metiet ar spilvenu (tas ir pietiekami mīksts un nekādas jūtamas nepatikšanas neradīs, tik emociju izlādēšanos).

Vispirms par alkoholismu. 

Sabiedrībā par alkoholiķiem pieņemts uzskatīt tos, kuri to dziru lieto jau krietnā stāžā un bez apstājas, gandrīz vai ūdens vietā. Pie kam daudzi ir aizdzērušies galīgi neatgriezeniski atmiekšķējot smadzenes un ko nu tur vēl. Un, protams, alkoholiķis ir, pēc sabiedriskajām kopīgajām mērauklām, tas, kurš to dziru 25/84 lieto gandrīz vai nepārtrauktā piegājienā. Nu, tādus aizdzērušos personāžus katrs no mums ir pa dzīves burzmu sastapis.

Atvēries pēc renovācijas

Šodien jau no paša rīta, no darba laika sākuma 8.00 atvēries Rimi tīkla veikals Vecmīlgrāvis Super Rimi. Pēc renovācijas, kura sākās šī gada janvāra vidū.

Uz pašu darba laika sākumu neaizgāju apskatīties to, kā nu tur tagad izskatās. Bija citas lietas mājās sadarāmas. Nu, tagad aizgāju, izčammājos. 

Jau ieejot - acīmredzami, ka mainījies laikam ka būtiski kas. Pirmais, kas krita acīs - tirdzniecības centra satelītveikali kasēm aizmugurē ieguvuši papildus kvadrātmetriņus, pārītis bijušo tirdzniecības punktu vairs nav, toties daži nākuši klāt. Arī centrā dislocētie bankomāti nostādīti jaunās vietās.

Pati tirdzniecības zāle? Izskatās plašāka, pārkārtotāka. Uz aci - preču klāsts arī palielinājies. Tik tagad jāpiešaujas no jauna būs tajā, kur kas tagad atrodas. Lai "pēc saraksta" pērkamo ātri un viegli paņemtu un ieslidinātu iepirkumu grozā. Par iepirkumu groziem runājot - man, ejot iekšā tirdzniecības zālē, tāds "ik?" ieslēdzās. Pie ieejas stāvēja puisis, kurš katram potenciālajam pircējam pasniedza to grozu, kuru parasti katrs paņem pats. Nezinu, vai mirkļa uzrāviens, vai arī pakalpojums ar perspektīvu.

Linki. Protams.

 Vispārīgi.

1. Stress. Un ar to saistītais.
2. Samuraji, to vieta Japānas kultūrā. Klips krievu valodā.
3. Maiju pilsēta Vašaktuna. Stāsta arheologs. Klips krievu valodā.
4. Stāsts par pirmo pilsētas kultūru Čatal Hjukā, Turcijā, Anatolijas provincē. Klips krievu valodā.
5. Viedoklis par hipnozi, tās ietekmi uz cilvēku.
6. Par Trešo reihu. Tobiš - hitlerisko Vāciju. Klips krievu valodā.
7. Kas notiek Sahārā? Par galveno planētas tuksnesi. Klips krievu valodā.
8. Amerikas pamatiedzīvotāji. Kā viņi varētu būt tur nokļuvuši. Klips krievu valodā.
9. Rasu sajaukšanās. Klips krievu valodā.
10. Angļu revolūcija. Domāti ar Kromvela darbošanos saistītie notikumi Anglijas vēsturē. Klips krievu valodā.

Industriālās Rīgas nostūris

Jau janvārī tapa doma šo gabalu izstaigāt šo gabaliņu. Precīzāk - kad šī gada 16.janvārī beidzām savu pastaigu izejot uz autobusa pieturu uz Viestura prospekta pie Daudersalas pārvada. 

Šodien nogājām posmu no pārvada līdz autobusa pieturai Ostas iela uz Viestura prospekta. Gājām pat maršrutu, kurš it kā pagarina Tvaika ielu; nu, starp dižupi un Viestura prospektu. 

Gaisā pavasaris jūtams, bet Māte Daba vēl domā un tik taisās mosties.

Trīs sākuma bildes ne savās vietās ielekušas procesā, kad es no mobilā lādēju bildes kompī. Ceru, tas netraucēs.

Kārtējais pavāvulis valodas sakarībā

Nē, šis nebūs kārtējais taisnošanās variants ar tā skaidrošanu īpaši bremzētiem kāpēc es lietoju krievu valodu, dalos še ar linkiem uz klipiem krievu valodā. Pietiks laikam.

Vietnē Facebook ar zināmu regularitāti pavīd "krievu valodu lietot sarunās ir pē, jo...", kur aiz tā "jo" seko kāds nebūt apvainojošs vārds pret tiem, kuriem tā valoda, vairumā gadījumu, ir dzimtā.

Un te nu. Valoda nav vainīga, ka ir cilvēki, kuri, maigi sakot, slikti uzvedas. Jebkādas svešvalodas zināšana palielina komunicēšanas iespēju ar cilvēkiem, kuri nezina manu dzimto valodu. Un svešvaloda ir tikai svešvaloda. Jebkura, kura nav cilvēka dzimtā valoda.

Atskatīšanās pār plecu?

Var jau būt, ka rakstīšanas gaitā runāšu atkal par reiz runāto. Nezinu, kā aizies. Ja sanāks kāda atkārtošanās vai domas dublēšanās, gan jau ka pateiksiet.

Laikam jau zināma atrauga no padomjlaikos pavadītā jaunībgadu mūža. Zināma atskatīšanās pār plecu sajūta ar domu - manis teiktais nav valsts ideoloģijā, var uzrauties uz krietnām nepatikšanām. Un mirklī seko "uff, tie laiki taču ir beigušies, tagad var brīvāk runāt" pasmaids.

Tagad, pēdējos trīs gadus vismaz, šī atskata pār plecu sajūta kaut kur aizvirzījusies aizmugures plānos, kaut arī joprojām ķeru sevi šajā sajūtā. It īpaši tajos mirkļos, kad rakstu savu personisko viedokli, kurš īpaši nesaskan ar kaut kādām kopīgām čīkstēšanas, vai kā nu tās jāsauc, tendencēm. Relikta sajūta iz padomju laikiem...

Reizēm pārlasot savus tekstus - "skat, kā grozījies mans viedoklis laika gaitā!". Bet tas nu tā, mākslinieciska atkāpe.

"Vecdaugavieši. Biedrība" pasākumi atjaunojas

Kopš nu jau pērnā rudens kopā ar Tomu centāmies piedalīties daudzos vecdaugaviešu rīkotajos pasākumos. Blogā, laikam kopš augusta mēneša, var atrast manus ierakstus par nu jau notikušajiem pasākumiem kopā ar šo biedrību. Īsti nelinkošu, zem etiķetes Rīga var mēģināt atrast šos ierakstus.

Šodien kultūras namā Ziemeļblāzma norisinājās sezonas ieskata pasākums kā sava veida atskats uz pērnā gada norisēm. Bija jauki un sirsnīgi sastapt ilgi neredzētās minētās biedrības dāmas un kopā atcerēties tos pasākumus.

Paldies Ilzei Brinkmanei par sirsnīgo sagaidīšanu un stāstu.

Nu, jā. Joprojām vāvuļoju.

 Vispirms paturpinot, nedaudz izvēršot manu šī gada 14.marta ierakstu.

Manuprāt, cilvēku nosaucot par labu vai sliktu vajag šī apzīmējuma turpinājumu, motivāciju, kurš sākas ar "tāpēc, ka:". Un aiz šī "tāpēc, ka" sarakstot/izsakot visu sev zināmo informāciju. "Pliks" apzīmējums neko neizsaka, tikai izraisa kaut nelielu ne pārāk labu attieksmi pret pašu runātāju/rakstītāju.

Ja mēs vēršamies ar jel kādām pretenzijām pret citiem cilvēkiem, nu noteikti vajag to pretenziju iemeslu minēt. Un te nu atkal - vēlams tomēr saprast cita cilvēka rīcības motivāciju, kontekstu. Katram jau ir sava motivācija tam, kas un kā top darīts. 

Tikai zinot visu apstākļu kopumu, kaut vispārīgi, var spriest par citu cilvēku rīcību.

Kaut kā tā un šajā ciklā.

Sen nebijušie demotivatori

Drusku par to, kā vērtējam apkārtējos cilvēkus

Jau iepriekš atvainojos, ja manis tālāk paustais izskatīsies pēc uzbrauciena. Nevienā mirklī nevēlos jel  kā kādu aizvainot, noniecināt. Tik dalos ar viedokli bez mērķa to uzstiept kā vienīgo un pareizo.

Sākšu ar vispārzināmo. Cilvēki kā tādi ir daudz, dažādi, katrs ar savu viedokli un mērķiem. Reizēm tie pārklājas, reizēm nē. Kā pārklāšanās piemēru var minēt to, kas pašlaik notiek Ukrainā. Ukraiņu individuālie mērķi ir pārklājušies vietotā mērķī aizsargāt un atbrīvot savu dzimto zemi no iebrucēja. Kad šis mērķis tiks īstenots, varēs domāt par to, ko un kā tālāk darīt sadaloties pa individuāliem mērķiem.

Un tālāk tas, kas ir šī raksta pamatdoma.

Nu jā, atkal un atkal linki

 Vispārīgi, interesanti

1. Vēja turbīnas un ne tikai par tām.
2. Kas ir dekompresijas slimība un tās ietekme uz ūdenslīdējiem
3. Klipa autors meklē Harija Potera grāmatu sērijā slēpto jēgu un vispār atsauces uz kaut ko. Klips krievu valodā.
4. Par Rotšildiem. Klips krievu valodā.
5. Pats neprātīgākais diktators. Par Mao Cze Dunu. Klips krievu valodā.
6. Balles - īstas mocības sabiedrības "lauvenēm". Ieskats Krievijas un Anglijas galmu ballēs senākos laikos. Klips krievu valodā.

Tik viedoklis pasaules politikas sakarībā

Šis tapis nesen izlasītā iespaidā. Runa par ierakstu Sandras Veinbergas blogā par to, kā trīs pensionāri pārdalot pasauli. Nemēģināšu pat teorētiski apstrīdēt tur pausto viedokli. Es tam piekrītu. Manis rakstītais var tapt uztverts tikai un vienīgi kā versija tēmā, kā varbūtējs paplašinājums. Kaut kā tā, spriediet paši. Un - es tomēr neesmu politoloģe vai kāda cita tamlīdzīga darbone, kura orientējas tēmā. Spriedelēju pašai publikai pieejamās informācijas ietvaros īsti nezinot "dziļūdens akmeņus".

Jā, tie trīs kungi - lielu pasaules valstu prezidenti jau ir krietni tālos gados. Jā, tie kungi mēģina sadalīt ietekmi pasaulē. Bet, manuprāt, ķīnietim tas izdodas daudz labāk par abiem pārējiem. Kaut vai tāpēc, ka viņa vārdam nav tās negatīvisma pieskaņas, kas Putinam un Trampam. Tas pirmkārt. Par cilvēku - valsts vadītāju kā tādu runājot.

Kā papildinoša atkāpe - mums, protams, var patikt, var nepatikt procesi, kas notiek katras valsts iekšējās robežās. Tajā pat laikā mums ar savu patiku/nepatiku jāpaliek tur, kur esam - savā buduārā. Procesi valsts iekšienē - katras valsts privāta darīšana. Zināms personas privātās dzīves neaizskaramības likuma paplašinājums. Jo valsts kā juridiska persona arī ir persona, tikai lielāka izmēra par cilvēku parasto vienu pašu. Tas tā, par putniņiem un viedoklis.

Starptautiskā Sieviešu diena

Nu jā, pāris dienas pagāja, kamēr nobriedu uz šo rakstu.

Atceroties savas padomjlaiku jaunības "apmuļļātās" tulpes, kuras vīrieši masveidā dāvāja savām un ne visai savām sievietēm.

Vispirms sameklēju šai dienai veltīto šķirkli Vikipēdijā. Tur esošā informācija pieļauj to, ka šīs dienas nosaukumā ietverts vārds starptautiskā. Jo vairākās valstīs, tautās tiek atzīmēta. Un, ja nu kas, svinambrīvdiena ir tikai Krievijā, Korejā (pēc šķirklī esošās kartes man īsti netapa skaidrs, kurā no abām Korejām) un dažās, pavisam dažās, Āfrikas valstiņās.

Man šī diena kā svinamdiena vispār rada zināmu neizpratni. Dienas atzīmēšanas iemesls liekas no tā, "aiz matiem" pievilkts. Pirmkārt jau atceroties to, ko man sensenos laikos skolā stāstīja, un vadoties arī pēc Vikipēdijā pieejamās informācijas. Otrkārt - nu, kāda kaktusa pēc tāda diena vajadzīga atzīmēšanai? Tāda zīmēšanās vien ir.

Vara, politika un pilsoniskā līdzdalība

Par  šo esmu daudz rakstījusi Latvijas situācijas sakarībā. Laikam pienācis laiks par to pašu parunāt plašākā griezumā.

Tas, ka cilvēki periodiskajās vēlēšanās izvēlas cilvēkus, kuri vadīs valsti kādu laika periodu, ir nu ļoti daudzu demokrātisku valstu politiskā prakse. Normāli un demokrātiski. Un te nu - jebkurā valstī tajās vēlēšanās valsts pilsoņi brīvprātīgi, veicot savu pilsoņa pienākumu, izvēlas tos, kas nu viņus vadīs. Izvēlas varu priekš sevis. Nevis priekš kaimiņa, pilsoņa Ješkas, kurš nevīžo aiziet uz vēlēšanu iecirkni un visai ātri izdarīt savu izvēli.

Tad nu tā - ja neaizeju neobjektīva iemesla dēļ līdz vēlēšanām novēlēt, tad es automātiski kādam, jebkuram, deleģēju tiesības manā vietā veikt izvēli. Un tad nu nav svarīgi vairs - man tas rezultāts patīk vai nē. Es pieļāvu, ka kāds cits manā vietā izdara izvēli un tad nu man ar to jāsadzīvo līdz nākamajām velēšanām nečīkstot.

Mēģinājums pabarot gulbjus

Vakar vakarā iemērcu dzeltenos zirņus ar domu, ka šodien kopā ar Tomu dosimies uz Sarkandaugavas bibliotēku vienu viņa ņemtu grāmatu nodot un pēc noiesim gar Daugavas krastu pretī Ķīpsalai gulbjus ar tiem zirņiem pabarot.

Ar grāmatu viss sanāca, kā vajag. Aizbraucām, viņš nodeva. Toties ar gulbjiem sanāca neliels aplauziens. Nu nebija viņi krastā ar nopietnu nolūku paēst, pīles arī ne krastā "izklaidējās". Tad nu krastā tos zirņus piebriedušos izbērām, gan jau ka pēc laiciņa tomēr paēdīs. Pabildējām redzamo un devāmies mājās. Pa burzmu tur vēl viena ūdensvistiņa parosījās. Ceru, ka bildēs pamanīsiet vienu no pīlēm atšķirīgu putniņu.

Vieta, par kuru kārtoju mantošanas papīrus

Neizplūdīšu priekšvēsturē, bet kārtoju beidzot mantojuma dokumentāciju par lauku viensētu, kura reiz piederēja maniem vecākiem. Lauku mājām kopā ar palīgceltnēm. Dzīve bija iekārtojusies tā, ka 20 ar astīti gadus tur nebiju bijuši, šodien kopā ar vedeklas mammu aizbraucām izlūkbraucienā, jo mēneša beigās man turp jābrauc ar Zemes dienesta ierēdņiem viena papirkina kārtošanas dēļ. Izlūkbrauciena tādēļ, ka baidījos, ka vairs neatpazīšu ainavu un varētu apmaldīties trijās priedēs.

Tomēr braukšanas laikā sapratu, ka tomēr ceļu atrastu. Protams, mežs ceļmalās vietām saimnieciski pacirsts un tamlīdzīgi, bet pamatnostādnes ainavā palikušas.

Pati māja.... Nebiju jau cerējusi, ka viss būs tā, kā tur būts pēdējo reizi, bet redzētais tomēr apgāza pat manus kautros pieļāvumus laika zoba darbībā. No visām ēkām palikuši tikai pamati, par dzīvojamās ēkas vietu liecība bija pamatos iekritusī skursteņa atlieka...

Kas tiks darīts pēc tam ar to vietu - laiks rādīs. Vispirms ir jānokārto mantošanas tiesību vispārējais fakts, ar to saistītā birokrātija.

Vēlreiz par atbildību

Par atbildību kā tādu esmu jau rakstījusi daudz un dikti. Lai iepazītos ar iepriekšējiem tekstiem tēmā, ierakstiet meklētājā vārdu "atbildība", tad atradīsiet tos rakstus.

Šoreiz drusku citādā rakursā gribu nedaudz izvērsties. Runa būs par vecāku, īpaši mammu atbildību.

Vecāku, mammu atbildība nekādi nebeidzas, vismaz cilvēku pasaulē noteikti, ar to mirkli, kad bērns ir "aizgājis pasaulē" savu dzīvi kārtot, veidot. Tā ir atbildība mūža garumā. Protams, nerunāju par to "īpatnību" (tā, pieklājīgi sakot), kad bērns visā mūža garumā ir "piesiets mammai pie kājas" ļoti īsā "pavadā". Runāju par to normālsituāciju, kurā bērns tiešām, sasniedzis zināmu vecumu, "aiziet pasaulē savas lietas, savu dzīvi dzīvot".

Kārtējā dižmāksla Vecmīlgrāvī

Vajadzēja aiziet līdz bankomātam pie manas mājas tuvākā Rimi lielveikala (pats lielveikals kopš janvāra vidus ir aizvēries kosmētiskā remonta vajadzībām; ir cerības, ka pasākums beigsies marta vidū ar secīgu veikala atkalatvēršanos) un pēc tam aiziet uz no mājām tālāko Rimi veikalu. Gājiens sanāca ar nelielu it kā piedzīvojumu. 

No sākuma bija doma pabraukt tās pāris pieturas ar autobusu - man nosacīts slinkums bija iet kājām. Pieturā skatoties autobusu sarakstus, man sanāca topogrāfiskā apmaldīšanās, likās, ka uz autobusu būs jāgaida kā minimums 11 minūtes. Un tāpēc - nu iesim kājām. Protams, kā atgājām no pieturas, autobuss tajā pienāca. Tad, gabaliņu paejot - "iesim ka caur mājām, tur vēja mazāk; klajākās vietās nepatīkami nedaudz pūš". Protams, ejot cauri kvartāliņam, nedaudz apmaldījāmies "trijās priedēs". (Vēlāk gan noorientējāmies un izgājām tur, kur tika plānots). Bet nu tajās "priedēs" ieraudzījām ŠO, zemāk esošajās pāris bildēs redzamo.

Domu raibums kā uz dzeņa vēdera

Nu jā, atkal kārtējais dažādu domu apkopojuma vienā tekstā mirklis. Un ceru uz konstruktīviem komentāriem, ja nu tādi uzradīsies.

* Jebkāda vēlme kādā veidā pārkātot pasauli? Un reizēm pat visādās agresīvās metodēs? Ziniet, ja kāds šāds pārkārtotājs iesāks ar "Gribu, lai citiem būtu labāk!", tas būs jau pirmais piesitiens tam, ka šis cilvēks cenšas izbīdīt kaut kādas savas ambīcijas, izteiktu vēlmi iegūt līdera dzelteno krekliņu. Un šādiem cilvēkiem jārēķinās ar to, ka bieži viņa idejām sanāk aplauziens. Jo ne vienmēr mans "kā labāk" saskan ar kāda cita "kā labāk". Nē, nu ir, protams, kaut kādas vidējās tendences šim "kā labāk". Bet tās ir vidējās tendences, kurās kāda kopuma "kā labāk" ir vienojies kopējos saskarsmes punktos aiz sarunājuma sliekšņa atstājot reizēm pavisam daudz to "kā labāk" nianšu, kuras citiem kādu iemeslu dēļ nav bijušas pieņemamas.

* Ziniet, ir pamanīta kāda stabila klišeja cilvēku uztverē. Jaunākiem cilvēkiem reizēm grūti saprast to, ka cilvēks ļoti tālu pāri pusmūžam joprojām dzīvo aktīvu dzīvi. Nečīkst, dodas kādās izstaigās, zināmos piedzīvojumos. Vispār atrod ko un kā darīt ārpus mājas. Bez sēdēšanas uz soliņa mājas priekšā ar "Jaunatne izlaidusies, kad es augu, tad tā nebija".

Šo uz savas "ādas" esmu sajutusi.

Vākums no linkiem

Latvija, latvieši pasaulē.

1. Kurzemes cietoksnis, dēvēts arī par Kurzemes katlu.
2. Latvijas vēsture pēc krusta kariem.
3. Kolektivizācija Latvijā pēc Otrā pasaules kara.

Pasaulē.

1. Par Kallasa kalnu, kāpēc tajā nekāpj alpīnisti.
2. Itāļu bandas. Klips krievu valodā.
3. Par verdzību. Klips krievu valodā.
4. Mežonīgo Rietumu kovboji - mīti un realitāte. Klips krievu valodā.
5. Monstri realitātē. Klips krievu valodā.
6. Cilvēka evolūcija. Klips krievu valoda.
7. Īstais d'Artanjans un Francijas karaļa specnazs. Klips krievu valodā,
8. Cilvēks Dzelzs maskā. Versijas. Klips krievu valodā.
9. Dzīve Parīzē 19.gadsimtā. Klips krievu valodā.
10. Spitālīgie. Attieksme pret šīs slimības slimniekiem vēsturiskā skatījumā. Klips krievu valodā.
    

Neliela pastaiga. Vecmīlgrāvī un gar Ķīšezera maliņu

Nu jā, sanāca neliela pastaiga. Tāds neliels aplis Vecmīlgrāvī. Un neliela pasmaidīšana Ķīšezera maliņā. Ezera līcītī, no mums otrā krastā, pavērojām vienu gulbju pāri, paralēli man Toms parādīja uz diviem baltumiem tajā pat līča krastā, gabaliņu no pētāmā gulbju pāra ar vārdiem "Tus vēl divas sniega čupas palikušas", un nebija viņš sakāmo līdz galam pateicis, kad tās sniega čupas pacēla galvas no ūdens un pārtapa par vēl vienu gulbju pāri.  

Par vientulību

Uz šo mani pamudināja Ģirts savā blogā Passion Brains. Viņš vientulību apskata kā tādu divu cilvēku attiecībās. Es ierakstīju tekstam komentāru un pēc sapratu, ka tēma tomēr ir laikam ka plašāka par divu cilvēku attiecībām vien.

Cik nu no mana pundurkrūma, grūti nosaukt to, kas notiek divu cilvēku attiecībās, par vientulību divatā. Jā, mēdz būt atsvešināšanās, "plika" dzīvošana zem viena jumta tikai "ķeksīša" pēc; ir situācijas, kurās divi cilvēki dzīvo kopā tikai zināmas inerces dēļ, kad katram ir savi dzīves ritmi un intereses ārpus pajumti dodošās mājas, kurās pāris satiekas par cik par tik. Variantu ir visai daudz.

Jā, bieži pāra attiecībās tās rozā brilles un skatīšanās vienam otra acīs relatīvi ātri pazūd "tulkojumā", it kā pāris pārstāj daudzviet doties kopā kā "salīmēti", bieži katrs par sevi kaut kur aizdodas. Kopā dodoties tik turp, kur tas dziļi nepieciešams "labajam tonim". Bet tomēr paliek kopēja saimniecība, kuras esībā abi ir ieinteresēti, paliek kādi citi saskarsmes punkti.

Kas ir larps

Nu jā, šis tapis lekcijas par kospleju iespaidā. Jo īpaši tādēļ, ka larperu subkultūra, tāpat kā kosplejistu "brālība" pie mums, Latvijā, jau pastāv ļoti ilgi, kopš šīs tūkstošgades sākuma. Un arī šī kustība plaši norisinās arī citās valstīs, pie kam visai aktīvi.

Savā blogā biju par šāda tipa pasākumu norisi esmu rakstījusi vismaz reizes trīs: par piedalīšanos kamerlarpā Heist, par piedalīšanos Baltic Fest 2015 Lietuvā kā arī publicējot bildes no šī pasākuma.

Piedošana

Pirms sāku rakstīt par piedošanas tēmu, paskatījos to, ko es šajā sakarībā esmu rakstījusi iepriekš. Lai saprastu - atkārtošos vai nē. Protams, esmu par piedošanu rakstījusi jau agrāk, bet tad galvenais akcents ir bijis uz vecāku piedošanu saviem bērniem un tamlīdzīgi. Un skaidrs kļuva, ka neatkārtošos. 

Gribu šoreiz par piedošanu citā rakursā parunāt.

Ir ļoti biežas situācijas, kurās kāds cilvēks ļoti nodara pāri kādam citam, kurš ne vienmēr ir radinieks. Protams, arī radu starpā tā var sagadīties, bet bieži tie ir tuvi draugi, tuvi kolēģi vai kā citādi pazīstami cilvēki.

Es ar to pāridarījumu domāju ko no cikla par morālu nodevību, pamešanu nelaimē, draugs/draudzene iejaucas kādās privātās attiecībās apzināti vai neapzināti veicinot to attiecību izjukšanu, kādu citu nejaucību izdara. Un tā, ka draudzīgās/radnieciskās vai kādas tur vēl attiecības pajūk. Apvainotais un pāri darītājs aiziet katrs uz savu pusi, viens par otru neko zināt negrib, nesatiekas, vispār izvairās viens otru satikt, pat neko dzirdēt viens par otru negrib. Nu, kaut kā tā.

Nu jau notikusī lekcija par kospleju Latvijā

Šodien notika 18.februārī izsludinātā lekcija par kospleju Latvijā. Ar klausītājiem tikās Sergejs Parvatkins.

Pirms runāšu par lekcijas laikā dzirdēto, citēšu to, kas par kospleju kā tādu tika teikts Rīgas Centrālās bibliotēkas mājas lapā lekcijas pieteikumā:

Kosplejs (japāņu: コスプレ (kosupure), angļu: cosplay, saīsinājums no costume play – “tērpu spēle”) ir anime, mangas, spēļu, komiksu, arī reālu personu, mākslas filmu tēlu/varoņu attēlošana reālajā dzīvē, ietērpjoties to kostīmos un attēlojot šo varoņu raksturu un uzvedības manieres. Tā ir uzstāšanās māksla, kuras dalībniekus sauc par kosplejeriem (cosplayer).