svētdiena, 2015. gada 20. decembris

Nīderlandes miests Amerika

Mana māsa mēnesi nostrādāja zemeņu stādu audzētavā Nīderlandē, miestā Amerika. Tagad viņa ir atbraukusi mājās Ziemassvētku brīvdienās, kas ilgs divas nedēļas. Viss, ko es turpmāk stāstīšu par šo miestu, ir veidojies no tā, ko viņa pastāstīja man.
Māsa aizbrauca uz Nīderlandi strādāt un pelnīt Lielo naudu, kas vajadzīga Rīgas dzīvokļa uzturēšanai un labiekārtošanai. Ir jāpabeidz autonomās apkures ierīkošana dzīvoklī. Pagaidām tā ir ierīkota tikai pusē no dzīvokļa. Otra puse tiek apkurināta ar krāsns apkuri. Malka tomēr ir jāsagādā kaut vai tām pašām divām krāsnīm un maksā arī kaut ko.
Nīderlandē māsa dzīvoja vienstāva kazarmu tipa kopmītnēs. Katra ēka sadalīta divistabu dzīvoklīšos ar virtuvi un dušas telpu. Virtuve ir iekārtota, ir arī veļasmašīna. Vienā šādā dzīvoklītī vienā istabā dzīvoja māsa kopā ar vēl septiņām latvietēm, otrā istabā - sešas rumānietes. Plīts ar četriem riņķiem uz visām četrpadsmit sievietēm viena, vannasistabā divas duškabīnes uz visām. Tualetes telpas arī divas. Nu tās viņas sadalīja pa istabām - latvietēm viena, rumānietēm otra. Saprašanās ar rumānietēm - vairāk žestu valodā, jo citādi nu nekādi.
Jāpiezīmē, ka šīs barakas gan skaitījās miestā Amerika, bet atrodas trīs kilometrus no paša miesta. Pieci kilometri uz otru pusi no barakām ir vēl viens miests, kura nosaukumu aizmirsu.

Juras perioda pasaule (Мир Юрского периода / Jurassic World)

Novilku torentos un noskatījos ASV un Ķīnas kopražojuma šī gada filmu Juras perioda pasaule (Мир Юрского периода / Jurassic World)
No sākuma likās, ka atkārto "jaunās skaņās" jau pasen rādīto filmu Juras perioda parks, tomēr filmā saskatīju atsauces tieši uz Juras perioda parku kā iepriekšējo vēsturi. Varētu būt, ka filmas režisori šī gada filmu iecerējuši kā parka turpinājumu. Nezinu, nekur neesmu sastapusi konkrētas norādes.
Kopumā man filma nepatika. Noskatījos to līdz galam ar lielu piespiešanos, vidū kādu filmas gabalu "patinu uz priekšu". Neko nezaudēju. Filma - bojeviks, kurā notiek no voljēra izbēguša monstra tvarstīšana. Tvarstīšanas laikā iet bojā cilvēki, daudz kas tiek sagrauts. 
Pieteikto fantastiku šajā filmā prezentē no DNS un cita materiāla zinātniskās laboratorijās radīti visvisādi zauri, kuriem tiek radīti voljēri dzīvošanai. Kā zooloģiskajā dārzā. Daudzi no viņiem ir neprognozējami un gaļēdāji. Un visas nepatikšanas rodas tad, kad viens šāds gaļēdājs izlaužas no sava voljēra un ietur pusdienās apkārtējos cilvēkus.
Negatīvu iespaidu par filmu atstāja arī viens no filmas tēliem. Augsta ranga armijnieks, kurš ir viens no šī neparastā Juras perioda parkā veikto pētījumu sponsoriem. Vērojot šī tēla darbošanos filmā, neizgaisa jautājums - kāpēc visus armijniekus visās filmās vienmēr attēlo kā trulas un normālu valodu nesaprotošas būtnes? Kāpēc tāds naids pret armijniekiem?
Pati neskatīšos filmu otro reizi un neiesaku jel kādam skatīt to kaut pirmo reizi.

sestdiena, 2015. gada 19. decembris

Gredzenu pavēlnieks (Lord Of The Ring) un Hobits

Noskatījos Gredzenu pavēlnieku (Lord Of The Ring) un tad Hobitu un tad atkal Gredzenu pavēlnieku (Lord Of The Ring). Un nolēmu uzrakstīt par šīm filmām. par Hobitu biju jau rakstījusi un izteikusies iepriekš. Bet tas nekas, netraucē.
Par abām filmām rakstīts daudz un dikti. Apspriežot abu filmu plusus un mīnusus. Tagad neatkārtošos runājot par šīm filmām. daudz kas jau ir pateikts.
Skatoties filmas, bija jūtams, ka  Gredzenu pavēlnieku (Lord Of The Ring) režisors filmējis ar daudz lielāku azartu un atdevi, nekā Hobitu. Un abu filmu notikumi "savilkti" kopā visai nosacīti. Ir bijusi cenšanās radīt turpinājuma sajūtu. Hobita notikumiem sekojošos Gredzenu pavēlnieka notikumus. Tas izdevies visai pavāji. Manuprāt, vienojošais elements abām filmām ir bijis elfi Legolass, Galadriela un Elronds, magi Gendalfs un Sarumans, hobits Bilbo Beginss. Vienojoši kā tēli, kas darbojas abās filmās ar dažādiem notikumiem. Un tikai.
Pie viena -Hobita pēdējā sērija saucas Piecu armiju kauja. Es saskaitīju četras armijas - rūķu, elfu, cilvēku un orku. Bet varbūt viņi (filmas veidotāji) orku armiju uzskatīja par divām, jo filmā tika minētas divas orku armijas, kaut arī es orku spēkus uztvēru kā vienu.

trešdiena, 2015. gada 16. decembris

LatCon 2016 Svešās ainavas

Ar prieku paziņoju, ka pavasarī notiks pasākums LatCon 2016 Svešās ainavas Rīgas Centrālajā bibliotēkā. Pagaidām datumi - 8. un 9.aprīlis ir provizoriski, jo mums jānokomplektē pasākuma programma. Ja neizdosies aizpildīt abas dienas, nāksies visu rīkot vienā dienā - 9.aprīlī. Ja kādam ir vēlme piedalīties ar savām idejām, lūdzu dalieties ar tām pasākumam veltītajai programmai atvēlētajā pavedienā LFFB mājaslapā.

sestdiena, 2015. gada 12. decembris

ceturtdiena, 2015. gada 10. decembris

Riddika hronikas (Хроники Риддика / The Chronicles of Riddick)

Jau kuro reizi velku torentos un skatos amerikāņu filmu Riddika hronikas (Хроники Риддика / The Chronicles of Riddick). Un jau kuro reizi šajā filmā pārliecinos par to, kam es tajā neticu.
Filma uzņemta krāšņi, ieguldīti lieli līdzekļi aktieru sastāva komplektēšanai, dekorācijām un tērpiem. Un tomēr. Es filmai neticu. Jā, tā ir fantastika bet neticama fantastika. Ir daudzas lietas, kuras filmas autori nav uzskatījuši par vajadzīgu izskaidrot. Ir daudzas lietas, kuras arī reālajā dzīvē ir neiespējamas, kur nu vēl fantastikā.
1. Nav izskaidrots, no kurienes nāk filmas ļaunie spēki nekromangeri un kur viņi ņem resursus savu armādu būvēšanai. Ir tikai vājš izskaidrojums tam, kā viņi papildina savas rindas. Acīmredzot dabiskā ceļā viņi vairoties nav spējīgi. Nav izskaidrots arī viņu pārtikas avots. No kaut kā taču arī viņiem ir jāpārtiek. Vispār par šiem nekromangeriem daudz kas nav izskaidrots. Ir tikai paziņojums un sižetiskais pierādījums tam, ka viņi nes nāvi un iznīcību citām planētām un civilizācijām pa ceļam papildinot savas  rindas.
2. Vēl viena neizskaidrojama lieta ir planēta - cietums Krematorija. Ir paziņots, ka ēnas pusē uz planētas ir lieli mīnusi temperatūrā, bet saules pusē tik lieli temperatūras plusi, ka izdzīvot nav iespējams. Viss dzīvais un degt spējīgais sadeg saules staros. Tad no kurienes, velns parāvis, uz planētas virsmas ir ar ko elpot? Var saprast un noticēt, ka planētas iekšpusē ir iekārtas, kas ražo no kaut kā skābekli un nodrošina dzīves iespējamību. Tad ar ko elpo uz planētas virsmas no cietuma izlauzušies cietumnieki, kas pa planētas virsmu dodas 30 kilometru garā pārskrējienā? Viņi skrien pa planētas ēnas pusi, kur ir lieli temperatūras mīnusi viegli tērpti, bez skābekļa maskām un tikai ar pasmagiem ieročiem. Bulšits. Pat fantastikā neiespējami. Tomēr varoņi nenosalst pie pirmās izdevības, iet bojā viens pakaļ otram cīņas rezultātā. Fantastiski pat priekš fantastikas.
Un - filmas autori nav papūlējušies šos divus manis rakstītos punktus kaut nedaudz izskaidrot tā, lai rastos kaut neliels ticamības moments. Acīmredzot viņiem tas nav bijis svarīgi. Svarīgs ir filmas galvenais varonis, kas savā ziņā veidots kā supertēls.
Filmu var uzskatīt par vāju no daudziem aspektiem, kaut arī filmas garīgais tēvs Vīzels ieguldījis tajā krietnu naudas žūksnīti.
Citās Riddika sērijas filmās ticamības pakāpe ir augstāka, daudz vairāk kas izskaidrots. Bet par tām es tagad neizteikšos. Negribas vilkt torentos un skatīties, lai "ķidātu" katru atsevišķi. Pietiek jau ar šo.

trešdiena, 2015. gada 9. decembris

Jupiteras augšupceļš (Восхождение Юпитер/Jupiter Ascending)

Novilku torentos un otro reizi noskatījos filmu Jupiteras augšupceļš (Восхождение Юпитер/Jupiter Ascending).Filma relatīvi nesen izskanēja ar pozitīvu pieskaņu kinoteātros. 
Kad pirmo reizi skatījos, īsti nesapratu, kas man filmā nepatīk un manas sajūtas nesasaucas ar vispārējo dzirdēto sajūsmu. Tāpēc skatījos to filmu otro reizi. Un tad puslīdz sapratu.
Man filma asociējas ar vienas vienkāršas meitenes sapni starp divām grūtām darba dienām. Ja vien nebūtu to beigu, kas it kā pierāda, ka tas tomēr nav sapnis. Rosās tikai jautājums - ko tad viņa dara uz Zemes, ja viņai pieder puspasaule un valdīšana pār to ir darbs un pienākumi, kas atstāti novārtā. 
Man arī filmas sižets - stāsts nelikās īpaši ticams. Tā nemēdz būt realitātē. Notikumi tiešām ir ticami jaunas meitenes sapņos, kad no pelnrušķītes gribas kļūt par princesi vai karalieni. Šajā gadījumā varone kļūst par karalieni.
Filma atstāj nenopietnu iespaidu, kaut arī filmējušies labi aktieri un filmas dekorējošais elements atstāj lielisku iespaidu. Filmā ieguldītie līdzekļi, manuprāt, sevi neattaisno. No scenāristu puses ir mēģināts atbildēt uz jautājumiem, bet daudzi jautājumi tā arī paliek neatbildēti. Filma ir vai nu jānoraksta zaudējumos vai arī jārada tai turpinājums, kas izskaidros galvenās varones prombūtni no saviem karaliskajiem pienākumiem. Galu galā zem jēdziena "karaliene" slēpjas vesela pienākumu buķete.
Līdz ar visiem filmas trūkumiem paliek neatbildēts jautājums - nafig varonei vajadzēja paturēt titulu, ja viņa to netaisās izmantot nekādā variantā un turpina mazgāt podus?

ceturtdiena, 2015. gada 3. decembris

Gaiļezera slimnīca -> aslimnīca

Šodien apciemoju dēlu slimnīcā. Ievests vakar trijos no rīta ar aklās zarnas sāpju uzliesmojumu. Ap astoņiem no rīta tikai ticis palātā un visu dienu tikai skatīts, nav ļauts ēst. Vakar vakarā arī operēja un rīt jau laidīs mājās. Strauji gan tā medicīna attīstās. Vēl no neseniem laikiem atceros nostāstus, kad pēc aklās zarnas operācijas nācās slimnīcā vārtīties nedēļu. Tiesa, puikam līdz 12-jam mājas režīms un šuves jāiet ņemt laukā uz poliklīniku. Un pie viena - vienas palielas operācijas rētas vietā būs trīs nelielas. Iegriezums, pa kuru spogulīti ieviņķelēja, iegriezuma, pa kuru uzpūta vēdera dobumu un iegriezums, caur kuru darbojās ar vainīgo zarnu.
Man šī slimnīca vienmēr ir atstājusi labu iespaidu. Lielas, ērtas palātas, pa četri cilvēki katrā. Palātai sava tualetes telpa. Dažām pat sava dušas telpa. Nekad nav pārlādēta ar slimniekiem tā, ka medpersonāls raujas no kājām krizdams, kamēr visus apskatīs un apčubinās. Pat tagad palātā bija divas brīvas gultas.
Nenoliegšu, šī slimnīca jau kopš tās radīšanas brīža ir bijis viens liels monstrs un kombināts veselības aprūpei. Daudz nodaļu, daudz personāla, poliklīnikas nodaļa, visādi palīgdienesti, un atsevišķi vēl slejas onkoloģiskais korpuss. Visa daudz. Liela cilvēku aprite. Studenti arī grozās lielos daudzumos. Tomēr, nevar noliegt slimnīcas darbinieku profesionalitāti un labo prātu. Māsiņas vienmēr laipnas. To atceros vēl no tiem laikiem, kad šajā slimnīcā gulēja mans nu jau mirušais vīrs. Bija liela izpalīdzēšana un pretimnākšana, zinot viņa letālo diagnozi. 
Katrā gadījumā, ja sanāk tāda situācija, ka jāliekas slimnīcā - prasieties uz Gaiļezera slimnīcu -> aslimnīcu. Tur viss būs augstā līmenī.

otrdiena, 2015. gada 1. decembris

Dažas pārdomas bez kopsakara

1. Ja nekas nemainīsies un nenotiks kaut kādas nepārvaramas objektīvas kataklizmas, janvāra beigās došos uz Iecavu, pie cilvēkiem, kuri gatavi mani piemetināt par palīdzēšanu mājsaimniecībā. Par to vietiņu rakstīju jau iepriekš. Tik nezinu, ar ko tur varēšu nodarboties ziemas un agrā pavasara mēnešos, kad dārza darbi vēl nebūs sākušies. Nu, redzēs jau. nav ko zīlēt. 
2. Par adventēm un Ziemassvētku laiku esmu rakstījusi riņķī un apkārt jau iepriekš. Negribas "rakāties" linkus meklējot. Bet - svētku sajūtu laikam atradīšu tad, kad dvēsele atradīs mājas. Tagad es mītējos ne tur kur gribētos, arī pirms tam bija sajūta "gribu mājās". Tik nebija īsti skaidrības, kur tās mājas ir un kādas tās ir. Laikam jāatrod vieta, kas pa īstam tuva un kļūst par mājām dvēselei, tad viss pārējais piekārtosies.
3. Pa druskai pierodu pie lifta un devītā stāva. Ja jau cilvēki gadiem ilgi tik augstu dzīvo un nekas nav noticis, varbūt arī man nomierināties. Bet vienalga es kaut šmuceni iznest dodos no dzīvokļa ārā ar telefonu kabatā. Ja nu kas un iesprūstu. Lai var kādu sazvanīt. 
4. Nobeidzu atkārtoti skatīties Herkulesu. Joprojām fascinē filmas autoru nu ļoti brīvā materiāla interpretācija. Filmā iepītas daudzas tādas lietas, kurām ar Seno Grieķiju un leģendām par Herkulesu maz kā kopīga. Rādās, šis materiāls ņemts par pamatu autoru fantāzijām, iepīti daudzu mūsdienīgu filmu sižeti, kas pakārtoti seriāla prasībām. Vispār - seriālam ar pašu leģendāro Herkulesu visai nosacīts sakars, ir brīva fantāzijas pastaiga un redzējums uz notikumiem.

ceturtdiena, 2015. gada 26. novembris

Daži jautājumi Vilhelmīnei Ozoliņai

Ir nopubliskota Latvijas Fantāzijas un Fantastikas mājaslapā intervija ar Vilhelmīni Ozoliņu. No četriem jautājumiem viņa ir atbildējusi uz diviem. Bet tas nekas. Atbildes uz dotajiem jautājumiem ir būtiskas. 
Es Vilhelmīni atceros vēl no tiem laikiem, kad viņa dejoja TDK Teiksmiņa un bija garāka par daudziem gadu vecākiem puišiem. Tagad tas ir izlīdzinājies. Meitene ir pabeigusi modeļu skolu, vēl tagad skolā pavadītais laiks jūtams viņas gaitā un stāvā.
Aktīva meitene ar daudzām labām idejām. Tikai žēl, ka daudzas idejas paliek pusratā, nepabeigtas līdz galam. Pietrūkst prasmes novest iesākto līdz veiksmīgam iznākumam. Bet tas ar laiku labosies, potenciāls ir.

sestdiena, 2015. gada 21. novembris

Iecava

Šodien devos uz Iecavu, tās tuvāku lauku teritoriju skatīt vietu, kur gatavi mani pieņemt dzīvošanai par palīdzību mājsaimniecībā. Biju ievietojusi internetā sludinājumu, saimnieki man atsaucās.
No pašas mazpilsētas maz ko redzēju - autoostu un autobusa maršrutā esošo pilsētu. Tomēr tas mazums atstāja pozitīvu iespaidu. Tīra pilsētele un kārtīga. Ir Maxima veikals autoostā. Daudz privātā sektora celtņu, bet ir arī daudzstāvenes. Ieskaitot 9-stāvu celtnes. Tomēr šīs daudzstāvenes netraucē globālajam pilsēteles dizainam, drīzāk harmonē un papildina privāto sektoru. Roka roku utt. Satiksme ar Rīgu - ideāla. Autobusi kursē ļoti bieži un pēdējie ir pavēlu un nav trijos dienā. Tā ka var aizkavēties galvaspilsētā pailgi un ir garantija, ka nokļūs mājās.
Pati vieta, kur man piedāvā dzīvesvietu, - viensēta, no kuras lieliski redzamas Iecavas daudzstāvenes un līdz autoostai 15 - 30 minūšu gājiens kājām. Viss atkarīgs no tā, kādu iešanas maršrutu izvēlas. Paši saimnieki - pāris ap 50 un cool cilvēki un vispār man patika. Un ir sirsnīgs suns un trušu pāris. Pūkaini un mīlīgi. Es kopumā esmu sajūsmā par vietu un cilvēkiem. Nezinu, kā viņi uzņēma mani, bet man viss kopumā patika. Vienīgā nelaime - tualete, kura atrodas patālu no ēkas, kurā piedāvājums man mītēties. Bet to visu var atrisināt. 
Nezinu, vai izlemšu turp doties dzīvot. Vaina nav vietā - tā ir ideāla. Vaina ir manī - nezinu, kā spēšu sadzīvot un saprasties ar apkārtni. Bet ir vērts padomāt un varbūt riskēt. Mani uzņēma sirsnīgi un laipni. Rādās, cilvēki ir ieinteresēti manā būšanā tur. Viņi vispār ir ļoti pretimnākoši. Ceru, ka mans pārdomu laiks nevilksies ilgi. Neesmu ieinteresēta ne es ne viņi.

trešdiena, 2015. gada 18. novembris

18.novembris

Es laikam esmu slikta patriote, ja man šis datums un citi nozīmīgi datumi valsts vēsturē ir tikai datumi. Tiesa, datumi, kurus vajag zināt. Un tikai. Bet nekāda emocionāla pacēluma un tamlīdzīgu būšanu. Tikai papildus brīvdiena, bezmaksas transports Rīgā un papildus transporta maršruti, tā ka vieglāk aizkavēties pilsētā un garantijas lielākas, ka nebūs jānīkst gaidot vakara transportu reizi stundā vakara stundās.
Mani vispār ir kaitinājis vienmēr (arī padomju laikos) ar valsts dibināšanu, dibināšanas datumu saistītais patoss masu mēdijos un uz patosu orientētās koncertu un pasākumu programmas. Vara ir mainījusies, bet patoss pamatbūtībā ir saglabājies. Tāda sajūta, ka kādas cilvēku aprindas bez patosa dzīvot nemāk. Jaunā paaudze jāaudzina kaut kādā tur garā un dzimtenes mīlestībā? Ar pliku patosu un svētkiem nekas nesanāks. Tā mīlestība jāieaudzina ikdienā un smagā audzināšanas darbā. Mācot jaunai paaudzei visas pamatvērtības un dzimtenes vēstures zināšanas. Tiesa, reizēm ir tāda sajūta, ka sveštautieši mūsu vēsturi zina labāk, nekā mēs paši.
Te es domāju tos, kas nolikuši naturalizācijas eksāmenu un kļuvuši par Latvijas pilsoņiem. Tiem cilvēkiem zināšanu par mūsu valsts vēsturi reizēm ir vairāk, nekā mums pašiem. Izglītības sistēma vai arī vecāku neieinteresētība? Kas pie vainas?
Vispār, kopā ņemot man nepatīk, ka man uzspiež patosu un emocionālo pacēlumu. Savu zemi mīlu tāpat un netaisos doties svešumā pēc biezāka maizes gabala. Ko dod tas biezākais maizes gabals, ja esi svešumā prom no radiem un draugiem? Prom no visa, kas mīļš un pazīstams? Vispār, neizplūdīšu par došanos svešumā laimi meklēt. Katram pašam sava izvēle, un tas, ka tā nav manējā, nenozīmē, ka man būtu dotas kādas tiesības nosodīt.
Un nenosodiet mani, ka es šodien nejūtos pacilāta ar emocionālu pacēlumu. Man šodiena ir tikai datums kalendārā, brīvdiena un bezmaksas transports Rīgā. Kādam varbūt vajadzīgs šis emocionālais pacēlums, man ne. Es bez visa tā esmu šī mazā piejūras pleķīša patriote un vēlos te dzīvot arī turpmāk.

svētdiena, 2015. gada 15. novembris

Dažādi

1. Joprojām meklēju, kur pārvākties, jo 9-ais stāvs nav priekš manis. Ir fobija, ar kuru cīnos. Un ērta saskarsme ar pilsētu ir būtiska. Maksāt vairāk par 40 - 50 eiro neesmu spējīga. 
2. Skatoties Herkulesu sajūsminos par autoru fantāziju. Par pamatu ņemot grieķu mitoloģiju, tik daudz kas piefantazēts klāt, ka raibi metas. Un ar katru sezonu tas piefantazējums ar vien lielāks. Bet vienalga labs atpūtas gabals. Neliek daudz domāt. Manas iepriekšējos postos gadu atpakaļ ieliktās domas nemainās pa lielo. Meklējiet tās caur birku Herkuless.
3. Drīz būs mēnesis, kā vairs nestrādāju pastā. Nemaz nejūtos slikti. Tiesa, žēl kolektīva. Bija labs un pretīmnākošs. Un pacieta manu ilgo slimošanu pusgada garumā. Savā ziņā pat žēl bija projām iet, bet ko lai dara. Nevelku to darbu.
4. Filmēšanās somu filmā arī beigusies un žēl. Savā ziņā interesants laiks bija. Aizrāva. Tas nekas, ka iepriekš rakstīju arī par grūtībām un nepatīkamiem momentiem. Kopumā bija labi.

trešdiena, 2015. gada 11. novembris

Pēdējā uzņemšanas diena

Par filmas Tacit Wisdom uzņemšanas laukumu jau rakstīju iepriekš.  Tie bija mani pirmie iespaidi no filmēšanas laukuma. Vakar bija pēdējā uzņemšanas diena un iespaidi ir krietni bagātinājušies.
Jutos nenogurusi, kā visas četras iepriekšējās reizes. Varbūt tāpēc, ka lielāko laika daļu vairums no masu skatu dalībniekiem pavadīja gaidot uz īsajiem filmēšanas momentiem. Bija iespaids, ka viss lielums jau safilmēts un skati Krimuldas vecajā baznīcā ir filmēšanas aste. 
Bet kopumā esmu sajūsmā par filmas uzņemšanas procesu. Man pagaidām tas viss šķiet interesanti. Arī cilvēki kopumā lieliski apkārt bija. Par grupas pamatsastāvu nezinu, bet masu skatos noteikti. Un pārsteidza dažādais vecuma gājums masu skatos. Bija pat ļoti mazi bērni. Veselas ģimenes piedalījās. Un bija arī kundzes un kungi gados. Visu vecuma grupu izturība bija pamācoša un aizraujoša. Jo vismaz pēdējās trīs reizes bija ilgi jāstāv kājās praktiski bez kustībām. 
Par sevi zinu droši - mēģināšu vēlreizīti piedalīties kādā uzņemšanā, ja būs tāda izdevība.

svētdiena, 2015. gada 8. novembris

Atkal Herkuless

Pēc ilgiem laikiem atkal skatos Herkulesa brīnumainos piedzīvojumus. Pie visa iepriekš teiktā šī seriāla sakarībā fascinē tērpi. Nu riktīgs stilu un laikmetu sajaukums. Pie kam ļoti bieži sievietēm ir korsetes un vīrieši ir garajās biksēs. Nu nemaz Senās Grieķijas variantā.

sestdiena, 2015. gada 7. novembris

Kārtējā skārdene pēc ilgiem laikiem

1. Ir nedaudz ieslēgusies fobija un man ir neomulīgi 9-jā stāvā un liftā. Sauriešos 8-jā stāvā fobijas nebija. Ko lai dara, viss dzīvē ir pirmo reizi. Tagad, tiesa, esmu nedaudz pieradusi. Bet vienalga, fobija ir. Visu apzināto mūžu 4-jā stāvā mājas galā tā nebija, tagad uzradusies. Dzīve ir raiba kā dzeņa vēders.
2. Joprojām meklēju, kur pārvākties. Ir iespēja uz Iecavas pagastu. Bet baidos, jo neesmu vēl apguvusi transporta sistēmu tajā virzienā, bet komunikācija ar Rīgu man ir būtiska.
3. Lādētāju savam telefonam esmu sadabūjusi, bet pēc laika vienalga būs jāmaina telefons. Tas modelis, kas ir man, jau ir novecojis. Bet negribu nekādus fonus un padus. Vienkārši telefonu saziņai.

svētdiena, 2015. gada 1. novembris

Mežciems

Tagad gultasvietu īrēju Mežciemā, netālu no Gaiļezera slimnīcas, praktiski pretī pansionātam Gaiļezers. 9-stāvu mājas 9.stāvā. Un esmu pieķērusi sevi pie fobijas - man ir samērā bailīgi šajā stāvā. Un braucot ar liftu bailes iesprūst. Vasarā Sauriešu slimnīcā 8.stāvā nebija bail. Tagad diemžēl nedaudz raustos. Bet izvēles jau nav, nebija citas izejas.
Rajona plusi - "sava republika", gabaliņš no centra un nav visas lielpilsētas burzmas. Labs transports ar centru. Ir pārstāvēti praktiski visi lielveikali. Ir pat divas pasta nodaļas - viena slimnīcā, otra mikrorajonā. Daudz zaļumu, ir pat mežs no divām pusēm - svaigs gaiss garantēts.
Rajona mīnusi - gabaliņš no centra, līdz ar ko piesaiste sabiedriskajam transportam. Visur nevar izstaigāt ar kājām. Pilns ar padomjlaika daudzstāvenēm, privātais sektors maz pārstāvēts, kā arī praktiski nav piecstāveņu - tās ir nedaudz tuvāk Šmerlim. 
Jaunībā daudz "ganījos" pa šo mikrorajonu - šeit dzīvoja draudzene. Gadus 25 neesmu te "ganījusies". Tagad jāapgūst no jauna, jo daudz kas mainījies, paaugušies apstādījumi, kas noteikti maina ainavu.

ceturtdiena, 2015. gada 29. oktobris

Šis un tas

Pagaidām gan gultasvietu esmu atradusi, bet vēl joprojām esmu meklējumos, par ko rakstīju šeit. Gultasvieta ir laba lieta, bet tas nemaina to, ka ilgojos un nepieciešama atsevišķa platība. Un jāņem vērā fakts, ka gultasvieta ir līdz pavasarim. Tā ir atrunāts. 
Joprojām tulkoju no krievu valodas uz latviešu valodu. Lēti. Par kvalitāti lai spriež pasūtītājs. Reklamācija bijusi tikai vienu reizi. Un arī tad bija divi dažādi skatījumi uz tulkojamo tekstu. Adījumi un sveces pagaidām atvirzījušies otrā plānā. Nav laika un ir dažādas citas problēmas risināmas. 

pirmdiena, 2015. gada 19. oktobris

Meklēju dzīvokli

Problēma, kas izteikta šeit, ir saglabājusies. Tik nedaudz modificēta. Meklēju apdzīvojamo platību, pagaidām maksāt varu 50 eiro mēnesī. Vairāk nepavilkšu, bet vajadzība pēc jaunas dzīvesvietas ir katastrofāla. Zvaniet, ja kādam ir priekšlikums. Mans telefona numurs atrodams manā profilā.

svētdiena, 2015. gada 11. oktobris

Filmas Tacit Wisdom uzņemšanas laukumā

8. un 9. oktobrī piedalījos filmas Tacit Wisdom uzņemšanā masu skatos.
Filma būs vēsturiska. Iz 17. gadsimta. Darbība norisinās Ālandu salās un filma stāsta par notikumiem šo salu iedzīvotāju pievēršanas kristietismam laikā. Filmu uzņem somi. Un masu skatu dalībniekiem tiek maksāti 25 eiro dienā.
Masu skatu dalībniekus uz laukumu aizveda ap diviem dienā. Abas dienas. Uzņemšanas perioda plusi: iepazīšanās ar filmas uzņemšanas darbu, jaunu cilvēku iepazīšana, tikšanās ar sen nesatiktiem cilvēkiem. Pabaroti tika visi uzņemšanas procesa dalībnieki. 9.oktobrī masu skatu dalībniekus izvadāja pa mājām, jo filmēšana ievilkās līdz vēlai naktij kad ar sabiedrisko transportu jau iestājās problēmas. Uzņemšanas perioda mīnusi: lielās pauzes starp masu skatu dalībnieku filmēšanas mirkļiem, kad nācās gaidīt noliktajās vietās (labi, ka starplaikos atļāva mēteļus uzmest plecos, savādāk esošajos tērpos varētu sasalt ragā, jo laukā tomēr ir oktobris, bet tērpi paredzēti siltākam laikam, citam gadalaikam), uzņemšanas grupas pamatsatāva atdalīšana un priviliģēšana attiecībā pret masu skatu dalībniekiem - tas izpaudās ēdienreizēs, kad bāzes teltī varēja ēst un sildīties pamatsastāvs, masu skatu dalībniekiem bija jāēd laukā un sasildīties bija pagrūti.
Par spīti uzņemšanas perioda mīnusiem bija interesanti, ilgās pauzes uzņemšanas laikā pagāja nemanot un bija izdevīgas kaut vai tāpēc, ka varēja nelīst laukā no mēteļa un sildīties. Katrā gadījumā filmēšana vēl turpinās un es vēl dažas dienas piedalīšos. Jaunu iespaidu iegūšanai iesaku visiem pamēģināt šo darbību. Gan iespaidi, gan naudiņa. Izdevīgi visos aspektos.

trešdiena, 2015. gada 23. septembris

Niro Vulfa mistērijas

Novilku torentos Niro Vulfa mistērijas (A Nero Wolfe Mystery). Ir divas sezonas. Pirmajā 11 sērijas, otrajā - 12 sērijas. Garums kā nu kurai - dažai stunda ar astīti, citai - 44 minūtes ar astīti. Man šis seriāls patīk. Biju to fragmentāri reiz skatījusies mūsu TV, tad nesen (apmēram gadu atpakaļ) YouTub'ē. Tagad nolēmu noskatīties bez kādas starpniecības un vienu sēriju aiz otras, kā tas sezonās paredzēts.
Niro Vulfs ir privātdetektīvs, kurš reti kad iziet no mājas. Pārsvarā visu apkārtklaiņošanas un informācijas ievākšanas darbu dara viņa palīgs Ārčijs Gudvins. Niro Vulfs - talantīgs detektīvs, izsmalcināts gardēdis. Viņa palīgs Ārčijs Gudvins - talantīgs izpildītājs, kas pats arī mak daudz ko atklāt, un pie viena smukulītis un meitu ģēģeris. Bez Ārčija Gudvina Niro Vulfam ir vēl palīgi, bet tie ir tikai garāmejoši. Kolorīts ir Niro Vulfa pavārs - talants savā arodā.
Katra divu sezonu sērija ir konkrēta izmeklējama situācija un varoņu rīcība šajā situācijā. Prieks skatīties aktieru spēli un seriālu kopumā. Iesaku. Tas, ka daudzi palīglomu aktieri dažādās lomās dažādās sērijās ir vieni un tie paši, netraucē. Galvenais ir sērijas sižets.
Pēc pēdējās sērijas noskatīšanās  paliek sajūta "un tas ir viss?". Gribas vēl. Žēl, ka tikai divas sezonas.

otrdiena, 2015. gada 15. septembris

VDEĀK

Šodien aizdevos līdzi paziņai uz Veselības un darbnespēju ārstu valsts komisijas Rīgas specializēto nodaļu Ventspils ielā 53, Rīgā iesniegt dokumentus invaliditātes piešķiršanai. It kā jau nekas sevišķs, varētu arī aiziet pati - viņa nav garīgi atpalikusi un visādi citādi smagi garīgi traumēta. Vienkārši pārlieku jūtīga un depresīva, un no pēdējās depresijas netiek ilgstoši vaļā. Pēc tam mēs abas taisījāmies vienkārši paklenderēt un apskatīt Pārdaugavu, ko sen neesam darījušas. Lietus izjauca visus nodomus un pēc iestādes apmeklējuma vienkārši devāmies uz mājām papļāpāt.
Pati dokumentu iesniegšana bija vienkārša. Nācās nodot iestādei jau iepriekš laicīgi sagatavotus dokumentus un slimības lapu. Pie viena uzrādīt pasi un uz vietas bija jātop nofotografētai. Un jāuzraksta iesniegums ar lūgumu piešķirt invaliditāti. Pretī tika saņemta lapiņa ar telefona numuru, pa kuru jāzvana pēc nedēļas, lai uzzinātu - kurā dienā jādodas pakaļ invaliditāti apliecinošiem dokumentiem. 
Viss process neaizņēma daudz laika. Apmēram 15 minūtes. Apkalpošana bija kvalitatīva un kompetenta. Uz visiem jautājumiem tika sniegtas atbildes. 
Tiesa, nezinu, kāda apkalpošana un laika apjoms ir tajās telpās, kurās noformē invaliditāti citiem veselības traucējumiem. Laikam jau arī kompetenti. Katrā gadījumā, nav nepatīkamas pēcsajūtas pēc komunicēšanas ar iestādes darbiniekiem.

sestdiena, 2015. gada 12. septembris

Sporta nakts 2015

Vakar, 11.septembrī no plkst.16.00 līdz 22.00 Rīgā notika Sporta nakts 2015 pasākumi. Norises vietas - skvērs pie Operas, laukums pie Brīvības pieminekļa, Bastejkalns un Kronvalda parks. 
Ap 19.00 nolēmu aiziet līdz Operas skvēram un tur un tuvajā apkārtnē apskatīties, kas notiek un kādi ir ieplānotie pasākumi. Uz Operas skvēru devos ar nelielu līkumu caur Vērmaņdārzu. Tur izdevās pavērot ar sportu nesaistītu pasākumu - kārtējo reizi krišnaīti savu "Harē Krišna!" skandinot lēkāja parkam cauri. Šoreiz viņus pašu lēkāšana īpaši uzjautrināja, jo lēkāja viņi un skandēja savu skandējamo ar īpašu azartu un jautrību.
Kad nonācu pie Operas skvēra, pavēroju tur notiekošās aktivitātes, kanālā notiekošo, pie Brīvības pieminekļa notiekošo un ieklīdu arī nedaudz Bastejkalnā pavērojot tur notiekošo. Līdz Kronvalda parkam neaizgāju, man pietika ar tām lokācijām, kurās biju.
Šoreiz, atšķirībā no Baltās nakts nedēļu iepriekš, bija organizētības un svētku sajūta. Operas skvērā bija dažas tirdzniecības teltis, bet pamatā notika suņu skriešanās sacensības - tie skrēja un lēca pakaļ rotaļlietai lidojošais šķīvītis, svarcelšanas demonstrējumi ar stieņu un tiem pievienotu svara disku cilāšanu, galda hokeja spēles pusaudžiem, kanālā varēja pavērot laivu braucējus. 
Pie Brīvības pieminekļa notika mūsu spēkavīru sacensības. Es trāpījos uz brīdi, kad viņi sacentās tālbraucēju fūres (bez kravas piekabes) vilkšanā. Turpat laukumā vēl varēja uzspēlēt tenisu. Bija arī sporta inventāra tirdzniecības teltis, kas tur stāv, manuprāt, jau kādu nedēļu - kopš Rīgā notiek basketbola čempionāts.
Bastejkalnā pārsvarā bija pārtikas tirdzniecības vietas - kafejnīcas, kurās pasākuma apmeklētāji varēja nobaudīt ko veselīgu. Bija arī mediķu telts, boksa rings - tajā puikas varēja pamēroties spēkiem boksā ar īstiem boksa cimdiem, arī šeit atradās vieta galda hokeja spēlei. Kanālmalā redzētu stendu, kurā bija uzskaitītas airēšanas sacensību komandas, braucienu un laiku uzskaitījums. Laikam jau uz airēšanas sacensībām biju nokavējusi.
Pamanīju arī teltis, kurās reklamēja Jelgavas pilsētu, paraolimpisko spēļu norisi. 
Man pasākuma organizācija patika, kaut arī neesmu sporta cienītāja. 

trešdiena, 2015. gada 9. septembris

LFFB kopsapulce

Šī gada 14.oktobrī LU Ekonomikas un vadības fakultātes telpās notiks LFFB ikgadējā kopsapulce. Pulcējamies 17.50 pie fakultātes ieejas un tad kolektīvi dodamies iekšā uz sapulces telpu. Kavētājiem lūgums zvanīt LFFB sekretārei pa telefonu 28825732. Taps noorganizēta nokļūšana sapulces telpā.

otrdiena, 2015. gada 8. septembris

Lietus

Šodiena uzdzen skumjas. Man vienmēr lietainā lakā uznāk skumjas. Jau kopš bērnības. Nu nepatīk man lietains laiks. Kaut nu lietus ar 5.oktobri mitētos. Vismaz rīta cēlienos, kad man būs pasts jāiznēsā. No 6,00 rītā līdz pusdienas laikam. Pēc tam var līt. Tad jau būšu kaut kur zem pajumtes. Kaut gan - labāk, lai līst naktīs. Un tikai. Tad pa dienu sausāka staigāšana. Un pa naktīm nav ko vazāties apkārt. Tas piederas jaunībā, kad ir nu ļoti daudz romantikas. Manā vecumā romantikas ir mazāk un retāk.
Sava bloga statistiku skatoties, redzu, ka mans ieraksts par salonu 24 karata joprojām ir populārs. Acīmredzot, šis salons joprojām piekopj agresīvo mārketingu tā, ka cilvēki spiesti interesēties par šo salonu internetā. Lai noskaidrotu citu cilvēku viedokļus un izkristalizētu savējo viedokli, kurš parasti veidojas konsolidējoties citu viedoklim ar saviem novērojumiem.
Joprojām esmu dzīvokļa meklējumos. Tiesa, gaidu tuvāko slimības lapas apmaksu, kad parādīsies naudiņa, lai varētu veikt pirmo iemaksu par dzīvokli. Daudz skatos ss.lv piemērota (cenas ziņā) dzīvokļa meklējumos kā arī cenšos iztaustīt visus draugus, vai tiem nav kas zināms par izdodamu dzīvojamo platību. Man ar 1.oktobri jābūt jaunās telpās, bet pagaidām vēl pat nezinu, kur mītēšos.

svētdiena, 2015. gada 6. septembris

Atvasara

Varbūt tāpēc, ka jau februārī pamazām sāku slimot un aprīlī "apgāzos" pa nopietnam tā, ka pat vasarā visa slimošana iestiepās, pavasari pavasarī tā arī pa īstam nemaz nesajutu. Tikai savu palēno atiešanu no slimošanas. Kaut arī vasara paskrēja ātri. Vispār viss šis pusgads uz slimības lapas paskrēja ātri, ņemot vērā to, ka maija otrā puse vilkās kā gliemezis uz paģirām, jo pāris nedēļas vēl pat no mājas nevarēju iziet savu plaušu taupot.
Toties tagad atvasaru jūtu kā pavasara elpu. Laikam pirmo reizi mūžā rudenīgo atvasaru uztveru kā pavasara plūsmu. Un ik reizi pieķeru sevi pie domas - kāpēc mazuļi nebradā pa baseinu Ziedoņdārzā? Pirmo reizi manā apzinātajā mūžā bradājambaseinā tur ir ūdens un jau maija beigās/jūnija sākumā tur bradājās un plunčājās bērni vecumā ap 10 gadi. Tagad tik gar malām sēž un spēlējas labi ja pārītis bērneļu. 
Vispār, šī pavasarīgā sajūta dzen laukā no mājas un liek izstaigāties. 
Interesanti, kāda būs sajūta vēlajā rudenī un ziemā? Gribētos jau, lai ziema būtu tik pat silta, kā iepriekšējā. Bez aukstām dienām. Par pastnieci strādājot savādāk atkal apgāzīšos slimošanā. Vai arī būs jāiet prom no darba meklēt citu darbu. Un pie viena - sākot no 5.oktobra negribas arī lietainus rītus. Pastu iznēsāt lietainā laikā ir kaut kā nehalo un nemīļi.

Baltā nakts

Jau kuru gadu pēc kārtas septembra pirmajā sestdienā Rīgā notiek Baltā nakts
Esmu bijusi divas reizes uz Baltās nakts pasākumiem. Pirmā reize bija 2010.gada rudenī kopā ar muminu. Toreiz mēs visu nakti nodzīvojāmies bijušā VEF'a teritorijā un skatījāmies tur notiekošo. Kas pārsvarā bija koncerti. Viens no tiem bija Hospitāļu ielas koncerts. Un pēc pasākuma piecos no rīta ieradāmies pie manas māsas Stabu ielā pagulēt.
Otra reize bija vakar kopā ar Ilmāru Biti. Kopā nedaudz paskatījāmies Doma laukumā 21.00 vakarā notiekošo vācu leļļu teātra uzvedumu. Es līdz beigām nepaliku. bija grūti redzēt aiz citu mugurām - esmu maza auguma - un arī nostāvēt bija grūti. Devos prom nedaudz apskatot un paklausoties grupu uzstāšanos pie Makdonalda ēstūža un Esplanādē. 
Principā, pateicu, ka palika slikti bet būtībā - kamēr transports kursē, gribēju paspēt aizbraukt līdz muminam uz Imantu un vajadzības gadījumā arī atpakaļ. (un vajadzība bija - nācās pat pieskriet uz autobusu, lai nevajadzētu gaidīt ap pusstundu). Mumins bija mājās, nedaudz aprunājāmies un devos mājup. Pirms mani vēl sazvanīja Ilmārs un apvaicājās par pašsajūtu. Puslīdz virspusēji pastāstīju.
Ilmārs, vēl pirms tikšanās ar mani, bija Mākslinieku namā Vecrīgā apskatījis Mākslas telpu. Esot bijusi franču mākslinieku avangarda ceļojošā izstāde un viena maza zālīte ar mūsu mākslas studentu darbiem. Franču mākslinieku darbi esot bijuši lieliski, bet destruktīvi. Par mūsējiem viņš neizteicās. 
Ilmārs esot arī noskatījies leļļu teātra izrādīti līdz galam. Tā nebija ilga, bet viņam patika. Pēc Doma laukuma leļļu meistari esot devušies ar visām lellēm klaiņot pa Vecrīgu. 
Uz vienas no Vecrīgas mājas sienām esot demonstrēta veca Rīgas kinostudijas filma Šķēps un roze
Bet principā Ilmārs arī drīz pēc manis devies prom no Vecrīgas uz mājām, jo esot sācis līņāt. Bet tas laikam bija kāds lokāls lietus, jo savā braucienā uz Imantu un atpakaļ uz centru lietu tā klasiskā izpratnē nesastapu. Vienīgi atpakaļ braucot ap Ķīpsalu autobusa priekšējos logus no ūdens pilēm tīrīja lietussargi. Bet arī ne ilgi.
Ak, jā. Pirms tikšanās ar mani, kamēr mani gaidīja norunātajā tikšanās vietā, Ilmārs vēl bija noskatījies līdz galam basketbola maču pie Brīvības pieminekļa. Tik aizmirsu pajautāt - kas spēlēja. Jo izreklamētas jau ir visu triju Baltijas valstu savstarpējās spēles. Un aizmirsu pajautāt - kas uzvarēja. No pusvārdiem sapratu, ka viena no spēlējošām komandām bija Lietuvas komanda. Jo izteikumā bija teikts par lietuviešu līdzjutēju saucieniem "Lietuva! Lietuva!".
Abi ar Ilmāru vēl vienojāmies, ka pilsētā, vismaz Vecrīgā, nav Baltās nakts svētku noskaņojuma. Jo visas kafejnīcas, dzertuves, krodziņi utt. bija pilni ar tāpatpasēdētājiem, nekas īpašs nenotika, vienu krodziņu bija "okupējuši" lietuviešu basketbola līdzjutēji un kaut ko svinēja.

piektdiena, 2015. gada 4. septembris

Vīriešu nakts parversme Maskavas ielā 208

Mans paziņa kļuvis par naktspatversmes iemītnieku. Maskavas ielā 208. (Informāciju par naktspatversmēm var iegūt viņu mājas lapā). Un nav tā, ka viņam pašreiz nav darba. Viņam nav pajumtes. Mantas - pie draugiem kur nu kurās. Divistabu dzīvokļa iedzīve. Māte nomira, bet dzīvokļa saimnieks nepārslēdza īres līgumu un jaunu mitekli par saprātīgu cenu atrast nekādi neizdodas.
Atrasties patversmē var (ja pareizi atceros) no 18.00 vakarā līdz 9.00 nākošajā rītā. Samērā saprātīgi, ja pa dienu ir ko darīt. (Paldies dievam, viņam ir ko darīt). Bet ko lai dara tie, kuriem arī pa dienu nav kur likties? 
Esot 15 cilvēki vienā istabiņā, dažus viņš zinot arī pēc vārda, ne tikai pēc skata. 
Dzīvojot arī bariņš tādu, kuri relatīvi nesen atbrīvojušies no ieslodzījuma vietas. 
Internetā izlasīju, ka divus mēnešus patversmē varot mitināties bez maksas, pēc tam jāsāk maksāt līdzfinansējums. Tiesa, ieraksts bija pavecs, nezinu, kā ir tagad. 
Ir pieejams sociālā darbinieka pakalpojums. Atkal - neesmu informēta, tas ir bezmaksas vai maksas. Sociālais darbinieks izrakstot ieejas atļaujas. Uz piecām dienām. Ik pēc piecām dienām ieejas atļaujas - caurlaides tiekot atjaunotas pie vajadzības.
Un tā ir tikai viena no naktspatversmēm, kas darbojas Rīgā.
Esot arī feiskontrole - iedzērušam labāk nerādīties naktspatversmē. Nelaidīšot iekšā, kaut arī pie pirmās reizes esot brīdinājums.

ceturtdiena, 2015. gada 3. septembris

Kārtējās pārdomas un atkal ar skārdeni

Nedēļu iztiku bez skārdenes. Maz laika. Kaut kā ne tā, kā vajadzētu, notiekās.
1. Pārlasīju visu, ko sarakstījusi esmu par Herkulesu un Smalko stilu. Par Smalko stilu domas nemainās, redzēs, kas notiks ar domām par Herkulesu. Galu galā gadu neesmu šo seriālu skatījusies. Varbūt kaut kas ir pamainījies uztverē. 
Vispār, nav jau tā, ka jaunas filmas neskatos tikai seriālus, un noteiktus seriālus, uz riņķi. Vienkārši patlaban gaidu, kad "atvilksies" Niro Vulfa mistērijas, neko jaunu pagaidām vilkt netaisos, skatos to, kas ir. 
Nē, nu ir vēl Going Postal un Cvet Volšebstva pēc Terija Pračeta. Bet tos esmu tik ļoti uz riņķi skatījusies, ka vairs negribas tuvākā laikā. Ar šo divu minēto filmu apskatu še padarboties - neesmu lasījusi grāmatas, pēc kurām filmas uzņemtas, tāpēc paklusēju savos izteikumos. Nav ar ko salīdzināt, kaut gan filmas patīk un ir topā. Netaisos no kompja mest ārā. /Grāmatas nelasīšana man netraucēja izteikties par Hobitu, bet ceru - taps piedots/.
2. Skārdene tomēr pamaisīja rīta un dienas labsajūtu, kas sakrājusies nedēļas laikā. Redzēsim, kā būs rīt no rīta. Vispār, kā es pamazām sāku justies labāk fiziski un man jau sāk spīdēt atgriešanās darbā, visas sajūtas ir savādākas, nekā pusgadu atpakaļ, kad tikai paņēmu slimības lapu ar cerību neatgriezties darbā. Bet nu - var jau būt, ka ilgi tajā darbā nenoturēšos pašas rakstura un vēlmes pēc, nevis tāpēc, ka mani negribētu paturēt.
3.  Šī problēma nav mainījusies. Varbūt kāds atradīsies, kas būs ar mieru izdot/izīrēt pavecākai kundzītei apdzīvojamu platību par saprātīgu naudiņu? Zinu, ka pie šīs problēmas atgriežos ne pirmo reizi, bet viņa pastāv ne īsu laika periodu.

trešdiena, 2015. gada 2. septembris

Mazas pārdomas bez skārdenes

Visām pārdomām nav jātop skārdenes pavadījumā. Reizēm kaut kas ir jāuzraksta arī bez tās palīdzības un iespaida.
1. Par Latvijas Pastu jau esmu rakstījusi vairākkārt. Šeit un šeit. Piektajā oktobrī pēc pusgada prombūtnes uz slimības lapām atgriežos darbā. Nē, slimības lapas noteiktais pusgads man beidzas 18.septembrī. Man pēc vēl divas nedēļas darbs iedos atvaļinājumu. Visiem tā būšot labāk. Sakiet, kur vēl darbs dod atvaļinājumu no brīva prāta un labprātīgi, gandrīz vai uzspiežot, pēc tik ilgas slimošanas? Gandrīz vai jāceļ debesīs priekšniece.
2. Velku seriālu par Niro Vulfu, amerikāņu variantu. Saucas Niro Vulfa mistērijas. Krievu variants arī ir redzēts televīzijā, tikai nebija tik aizraujošs. Varbūt vēlāk novilkšu arī`krievu variantu ar Donātu Baņioni galvenajā lomā. Tikmēr kavēju laiku ar Smalko stilu un Herkulesu
3. Ja turētos nauda, vispār valsts darbā neietu un atrastu citu ko darīt. Ar tulkošanām ne pārāk var sanākt. Sludinājumu varu likt iekšā tikai apmēram reizi divos mēnešos. Un tad uz to atsaucas negribīgi. Ja nu kāds šeit caur rindām izlasītu, ka nodarbojos ar tulkošanu? No krievu valodas uz latviešu valodu. 
4, Oktobrī paredzama biedrības kopsapulce. Datums tiks precizēts.

svētdiena, 2015. gada 30. augusts

Midsomeras slepkavības

Skatos šo seriālu jau ļoti ilgi. Torentos pārbaudīju - no 1998.gada, kad viņš tikko parādījās TV ekrānos. 
Patlaban skatos 17 sezonu. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut kā iekavējusies laikā, nē. Vienkārši tāpēc, ka filmas režisori "necep" sezonas kā cepumus. Katra sērija ir vismaz pusotru stundu gara un galvenais vainīgais ne vienmēr, praktiski nekad, nav zināms līdz pat sērijas beigām.
Gadu gaitā ir nomainījušies galveno lomu tēlotāji un atkal ne kā pie amerikāņiem. Tur seriālā ja maina aktieri, nepapūlas viņa varoni nomainīt un sanāk, ka viens tēls kā Fantomass luņo ar vairākām sejām. Še nē. Ja mainās aktieris, mainās arī tēls. Organiski. Saņem paaugstinājumu vai aiziet pensijā. Un viņa vietā nāk kāds cits.
Vienīgais žēl, ka pēdējās divas sezonas ir četru sēriju garumā. Iepriekšējās bija garākas sezonas.
Un dažām iepriekšējām sērijām nozieguma skelets bija aiz matiem pievilkts - nu, izstāstīts nodarījums tā, ka grūti bija noticēt notikuma ticamībai. Scenāristam drusku pietrūka izmanības. Bet tas jau netraucē filmas - seriāla kopainu. 
Man patīk, katru sezonu gaidu ar nepacietību. Patīk savītā intriga. Un pievilcīgie, jā, nevis skaistie, bet pievilcīgie aktieri. Aktieros nav klasiskā skaistuma, tajos ir ikdienišķais dabiskums, kas pievelk un padara seriālu pievilcīgu. Gluži kā Smalkais stils ar saviem pensionāriem.

ceturtdiena, 2015. gada 27. augusts

Bēres

Vakar biju SIA Rīgas Kremācijas centrs - krematorija Varoņu ielā 3a uz izvadīšanas ceremoniju no mazās zāles. Glabāja Juri Prokurorovu. Puisim bija tikai 38 pilni gadi aizejot. Viņš jau bija kremēts. Sanāca tikai atvadīties krematorijā un pēc tam apglabāt urnu Otrajos Meža kapos. Lūk, ko par viņu teica tuvākie draugi Draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstā (pat labāk neuzrakstīšu):
"Juris piedzima 1976.gada 1.oktobrī. Mācības ir bijušas Cēsīs, vēlāk Rīgā. 1992.gadā viņš absolvēja Cēsu sanatorijas Meža skolas 9.klasi. Vēlāk apguva elektroietaišu ekspluatācijas inženiera profesiju Rīgas Tehniskajā koledžā, kuru pabeidza 1997.gada 20.jūnijā. Uzreiz 1997.gadā Juris sāka strādāt sabiedrībā "Augstsprieguma tīkls". Šī bija pirmā un vienīgā Jura darba vieta. Viņš mīlēja un lepojās ar savu darbu, patika tajā uzticētie pienākumi, pret kuriem izturējās ar lielu atbildību.
Juris bija gaišs cilvēks, kurš, esot atsaucīgs un izpalīdzīgs pret citiem, sevī pats paturēja dvēseles sāpes.
Ļoti maz kas mums ir zināms par viņa bērnību un skolas gadiem. Nedaudzajos atklātības brīžos, kad Juris pavēra nelielu spraudziņu šajā aizklātības plīvurā, varēja nojaust, ka agrie dzīves gadi nav bijuši viegli. Ir pārdzīvotas daudzas saspringtas situācijas. Piedzīvotas daudzas dzīvesvietu maiņas. Acīmredzot bērnībā un skolas gadu laikā ģimenē pārdzīvotais veidoja viņa noslēgto un kluso raksturu. Daudz palīdzības no apkārtējās vides Juris nebija pieradis saņemt un tamdēļ nebija radis arī kādam kaut ko lūgt, pats saglabādams atsaucību pret citiem.
Nojaušot šo smago dzīves sākuma posmu, var apbrīnot Jura spēju dzīvē visu sasniegt pašam, kļūstot par tādu cilvēku, kādu mēs viņu pazīstam un mīlam.
Pēc tēva nāves liktenis arī turpmāk ģimeni nelutināja. Pāragra brāļa nāve trauksmainas dzīves dēļ, bet mammai bija ļauna slimība. Mamma bija vistuvākais Jura cilvēks, par kuru viņš rūpējās līdz māmuļas pēdējai dzīves stundiņai. Arī grūtības un sāpes, ko sagādāja mātes slimība, Juris uz ārpusi neizpauda un paturēja to sevī, tāpat kā gandrīz visas pārējās savas raizes un šaubas, nevēlēdamies nevienu apgrūtināt.
Darba kolēģi un draugi Juri iepazina kā ļoti atsaucīgu cilvēku, kurš nekad neatsacīja palīdzēt.

otrdiena, 2015. gada 25. augusts

Kārtējas skārdeņpārdomas

Nu jau kuru dienu pēc kārtas rakstu pārdomas tikai ar skārdenes klātbūtni, bet tā nu ir sanācis. Nesodiet mani pārāk bargi.
1. Labu laiku atpakaļ rakstīju par vienu savu akūtu problēmu. Nekas šajā ziņā nav mainījies. Problēma ir palikusi. Meklēju dzīvokli jau iepriekš izskanējušā rajonā. Var pat ar palīdzību mājsaimniecībā. Un galvenais - lai man nebūtu jāmaksā ahūni lielas naudiņas par dzīvošanu. Es vienkārši to nevaru atļauties. Alga nav liela. Ienākumi vispār nav lieli. Samesties kopā ar kādu pagaidām nav reāli. Reāli ir tas, ka man jau oktobrī jābūt pie vietas jaunās telpās. Tad arī kaut cik varēšu dzīvoklī finansiāli piedalīties. Būs sakārtojušās pašas finanses, to regularitāte.  Negribu pārvākties uz sieviešu naktspatversmi, kā to jau izdarījis viens mans paziņa.
2. Reiz atpakaļ rakstīju par Herbertu Strikeru, kādās no savām skārdeņpārdomām viņu arī pieminēju. Tagad pagrūti būs atrast, kurās. Puisis pavisam nolaidis ausis un degunu. Mantas - kur nu pie kura drauga stāv, pats pārsvarā nakšņo vīriešu naktspatversmē. Pie sevis ņemt savā situācijā nevaru un pat negribu. Ja kāds spētu viņam par saprātīgu cenu piedāvāt kaut vienistabas ūķi - ziņojiet man, nodošu ziņu tālāk.
3. Joprojām adu, taisu sveces. Pagaidām adījumi pārsvarā ir šalles (dubultas, lai ziemā siltāk) un sveces pagaidām viena veida un no sveču galiem (arī pagaidām), jo parafīnam un daudzkrāsainam - ar to naudiņu ir kā ir. Akūtajam vajag vairāk. 
4. Man var "klauvēt" jebkurā laikā gan uz e-pastu, gan uz telefonu, kas uzrādīti abi manā profilā.
5. Joprojām ceru, ka kāds man kaut aizdos tos 30 eiro, par kuriem minēju iepriekšējās skārdeņpārdomās. Atdot varēšu oktobrī vai novembrī. Tulkojuma pasūtījums par šādu summu pazudis izplatījumā, bet bankas laikam nebūs pierunājamas pagaidīt līdz nākošam mēnesim.
6. Laikam pasmaga depresija saskrējusi, bet gan jau ar to tikšu galā.
7. Nevaru sūdzēties par lattelekoma internetu. Pietiekami ātrs. Īpaši no rītiem, kad neviens tā īsti vēl nav "iesēdies" internetā. Mums šis pakalpojums ir kopā ar telefonu un televīzijas kabeli. Viss darbojas un kustas. 

svētdiena, 2015. gada 23. augusts

Skārdeņpārdomas

Kārtējā skārdene uzdzen kārtējās pārdomas. Laikam par daudz to skārdeņu manā dzīvē ir šajā gadalaikā.
1. Kur bankas kontā izraut 30 eiro, lai līdz mēneša beigām aizbāztu mutes divām bankām, kuras negrib gaidīt līdz septembrim, kad saņemšu slimības pabalstu? Aizdevējam atdot varētu tikai oktobrī/novembrī, kad finanses būs nokārtojušās caurmērā tekoši.
2. Kā man patīk brīvdienu rīti Rīgā! Ielas patukšas, neviens nekur nesteidzas, cilvēku drūzmas nav (ja nu vienīgi pilsētā nenotiek kāds masu pasākums). Miers, klusums un labsajūta. Ikdienas steiga pilsētā spēj nogurdināt.
3. Kaut kāds dīvains miers iestājies un dienas vidus kļuvis garlaicīgs. No rīta darāmais apdarīts, vakara darāmais vēl nav iestājies. Ja neuzkuļas kāds draugs, kas izvelk no mājas - apātija un gulšņāšana vien sanāk. Un kā es agrāk mācēju laiku aizpildīt?
4. Kur vispār godīgā veidā izraut dažus tūkstošus eiro, lai tiktu kaut daļēji no parādiem un savu dzīvoklīti noīrēt? Kārtējo reizi aizņemties? Cik var? Tā - dzīvot uz parāda. Apnicis un nerezonē vairs. Nav tie gadi. Ir jāsāk maksāt parādus.
5. Ir idejas un plāniņi nākamībai. Bet skaļi ko izteikt vairos - zināma māņticība pašas noskaudumam. Vajag kompāniju, kas būtu ar mieru uzklausīt un darīt. Uzticoties un nejautājot "kāpēc?" un "vai vajag?". Ir, kā ir un vajag.

sestdiena, 2015. gada 22. augusts

Jauna skārdene ar jaunām domām

1. Kopš pērnajā oktobrī esmu savam blogam "piekabinājusi" AdSense reklāmu raidošo iespēju, mana bloga apmeklējums ir audzis. Sasniegums - ap 80 skatījumu dienā. Tomēr ieņēmumi no reklāmu rādīšanas vēl nav sasnieguši 10 eiro robežu. Tomēr nemetīšu plinti krūmos, gaidīšu, kas būs tālāk.
2. Ir ļoti patīkami, ka baltais runcis ir ieskaitījis manu blogu 200 Latvijas lasāmāko blogu rindās. Tātad manas domas un pārdomas ir lasāmas un reizēm pat vērā ņemamas. Īpaši to jūtu, kad kādam rodas vēlme nokomentēt manis teikto.
3. Kaut kā iegājies, ka paņemot skārdeni, rodas vēlme še iepostot sīkdomiņas. Garākām domām skārdene ir lieka. Tās nāk un rodas pašas no sevis un rakstās raiti un riti.
4. Man ir palikušas dažas neizpārdotas šalles dažādām vecuma kategorijām un daži topi dažādām ķermeņa kategorijām. Būtu jau skaisti un mīļi, ja kāds/kāda piezvanītu pa manā profilā uzrādīto telefonu ar interesi par šim lietiņām. Ar visu nelielo maisu piebraukšu, kur sarunāsim. Nav necik dārgi. Nav jau veikals, kurā visādi uzcenojumi.
5. Būšu pateicīga tam blogspota bloga lietotājam, kas man apstāstīs, kā šeit veidot aptaujas. Reizēm jau gribas kādu aptauju izveidot. Par rakstītā kvalitāti, par domas izteikuma saprotamību .... uttt.
6. Būtu jau skaisti, ja mani lasītāji man jautātu par lietām un vietām, par kurām rakstu. Īpaši tajos gadījumos, ja raksta personāžs nav īsti skaidrs un ir prasība pēc sīkākas izziņas - kas tas ir un ko ēd ziemas vakaros.
7. Ja negribas no kāda dabūt necenzētu iebļāvienu ausī, nav vajadzīgs viņam zvanīt sestdienas rītā 9.00. Tad parasti visi vēl guļ piektdienas tusiņu līdz pusdienas laikam. Un arī tad ir jāpiedomā, cik nepieciešams ir šis zvans, jo reakcija otrā galā nav prognozējama.

piektdiena, 2015. gada 21. augusts

d'Artanjansns un trīs musketieri

Novilku torentos un noskatījos šo veco padomju laiku Odesas kinostudijas trīs sēriju filmu pēc Dimā-tēva romāna motīviem. 1970. gadu beigu - 1980.gadu sākuma ekranizācija. Jāsaka, sižets filmai apmuļļāts daudzajās ekranizācijās un variācijās par romāna tēmu.
šis variants tomēr ir tuvāks romāna pamatsižetam. Tāds, kuru pa lielo iedomājos lasot pašu romānu pusaudžu vecumā. Un aktieru kolektīvs lielisks piemeklēts. Mihails Bojarskis D'Artanjana lomā, Venjamins Smehovs - Atoss, Ļevs Durovs - De Trevils, un vēl citi ari. Lieliskās Dunajevska dziesmas visas filmas garumā auzrāva un lika par daudz ko padomāt. 
Ir vērts noskatīties tieši šo filmas versiju.

Vasara beigusies

Mana vasara praktiski beigusies, kaut arī augusts ir tikai pusē. 
Kad 18.martā ņēmu slimības lapu, cerēju un domāju, ka no darba brīvajā laikā izbaudīšu vasaru pilnā mērā neceļoties augšā pirms pieciem no rīta. Sanāca savādāk.
Vēl februārī sajutos nogurusi, depresīva un miegaina. Kad nekas nav mīļš un nekas nepatīk. Domāju, ka parastā pavasara iestāšanās avitaminoze un depresīvais nogurums. Cerēju pati tam tikt pāri. Kā citus gadus. Nekā nebija. Nācās martā paņemt slimības lapu pie ģimenes ārsta un doties pie psihoterapeita ārstēt pavasara depresiju. 
Izrādījās, arī tas bija ne tas un mājās "aplūzu". Nedēļu vairāk gulēju, nekā darīju ko citu un 13. aprīlī māsa šo skatu neizturēja un izsauca ātro palīdzību. Izrādījās, biju mēģinājusi ārstēt ne to un ne tā. Abpusējs plaušu karsonis ar komplikācijām un gripa piedevām. Gripa paglāba no maksāšanas par slimnīcu. Nezinu, kas tur, Stradiņos, par tādu kārtību. Bet tur pavadīto laiku neatceros un negribu atcerēties. Jo tas kvantums tablešu un sistēmu, ko ikdienas saņēmu, ir novedis pie "Nē! Tikai ne tabletes un tikai ne sistēmas!". Kaut kāds pusnemaņas paranoidālais stāvoklis.

ceturtdiena, 2015. gada 20. augusts

Par privātās dzīves neaizskaramību un vēlmi "bāzt degunu" svešā guļamistabā.

Laikam sanāks pamatīgs "uzbrauciens" gan dzeltenai presei, gan tiem, kas veicina tās neglīto darbošanos.
Nē, es neesmu pret presi vispār un es neesmu pret sabiedrības informēšanu. Sabiedrība ir jāinformē par jaunumiem, kas skar sabiedrisko dzīvi un attīstību, tās sadzīvisko vajadzību uzlabošanos. 
Tomēr - kāda man un daudziem citiem darīšana gar Kardašjanu ģimeni Amerikā? Smukmeitiņas, kas groza dupsīšus augstākajā sabiedrībā. Un viss. Ne viņas aktrises, ne arī ir kādai magnātu - ražotāju industrijas ģimenes piederīgās. Lelles, kas grozās pa visurieni naudas maisa copēšanas nolūkos. 
Bet informatīvajā telpā ļoti daudz un bieži par viņām parādās informācija. Kāpēc? Kuram normālam cilvēkam tas interesē?  Laikam jau tiem, kuriem slimības izraisīta interese un nav tik smuks dupsītis.
Es neesmu pret sabiedrībā atpazīstamu un populāru cilvēku - aktieru, politiķu u.c. tamlīdzīgu personu - intervēšanu sabiedrības informēšanas nolūkos. Bet kur ir intervijas ar dārzniekiem, sētniekiem, pastniekiem, šuvējām? Tas ir - arī citiem citu darbu darītājiem. Galu galā aktiera, politiķa darbs ir darbs un tikai. Samērīgi salīdzināms ar jebkuru citu darbu, kurš tiek pildīts godprātīgi un ar tīru sirdsapziņu. Labi, miers ar to, ka nav (varbūt tomēr mazdruciņ parādās) intervijas ar vienkāršajiem darba rūķiem. Te ir normāla parādība visās intervijās - intervētājs uzdod jautājumu un intervējamais pats izlemj cik daudz un kādā līmenī atbildēt, Privātums tiek respektēts.

trešdiena, 2015. gada 19. augusts

Krišnas apziņas templis

Pati, līdz ar daudziem citiem, esmu pasmīkņājusi par raibu, indiešu tradicionālajos tērpos tērptu laužu pulciņu Rīgas iekās kas ar plakātiem, bungām un citiem sitamajiem instrumentiem klīst pa pilsētu skaļi saucot Hare Krišna. Tāpat esmu griezusies prom no viņu grāmatu izplatītājiem. 
Tomēr tas mani nav traucējis savulaik stāvēt rindā pēc viņu bezmaksas pusdienu izdalīšanas punkta. Un ievērot visai raibo publiku, kas stāv šajā rindā; dažs pat no 7-iem rītā, kaut arī punkts atveras 9.00. Tā darba laiks gan stāv rakstīts līdz 11.00, bet parasti jau ap 10.00 visa izdalīšana jau ir beigusies - izsalkušo ir vairāk par piedāvājumu, kas sagatavots tekošai dienai. Jūlija mēnesī vien ir pabaroti 3194 izsalkušie.
Templis atrodas uz Krišjāņa Barona ielas 56. Tā pagrabstāvā atrodas ar indisku un ne gluži indisku nieciņu pārdotuvi. Pirmajā stāvā ar ieeju no ielas - bezmaksas pusdienu izdales punkts. Pusstāvu augstāk - pa labi zāle viņu dievkalpojumu noturēšanai, pa kreisi - ēdnīca divos stāvos ar tīri veģetāru ēdienu. Jāsaka, tīri garšīgi. It īpaši, ievērojot kristiešu gavēņa laiku ēdienu pliekanumu, te var sātīgi paēst un nemaz par gaļu nedomāt. Abi dievi būs apmierināti.
Svētdienu reliģisko ceremoniju klāstā iekļautas arī bezmaksas veģetārās pusdienas. Uz svētdienas dievkalpojumiem var ierasties visi interesenti. 
Es vairāk citu reliģisku vietu (labi, ir vēl pareizticīgo klostera mūķenes - klosteris atrodas uz Aleksandra Čaka ielas netālu no Pērnavas ielas, kur arī izdala bezmaksas pusdienas), kurā kaut nedaudz mēģinātu pabarot izsalkušos. 
Krišnaītisms nav mūsu reģiona reliģija, bet cienīsim to, ko viņi no laba prāta dara Rīgas iedzīvotāju trūcīgākā slāņa labā.

Dažas haikas

Samiegojies smaids
Sapņu pilnas ačteles –
Ir pamodies bērns.
                        1990

Sapnis gaist miglā
Sārtās lapas birst strauji ...
Rudens ved skumjas.
                        1998

otrdiena, 2015. gada 18. augusts

Pauls Irbins

Pašlaik gatavoju LFFB lapai interviju ar Paulu Irbinu, kandidātu Mars One projektam, kura tapusi vēl pērnajā vasarā. Kad būšu sagatavojusi, paies vēl laiciņš, kamēr lapā ielikšu. Tad noteikti salinkošo. Ja neaizmirsīšu. 
Pagaidām rakstam esmu tikusi tikai līdz pusei, tāpēc pilnībā par to izteikties neņemos. Tomēr jau tagad pārsteidz, izsauc nožēlu cilvēks, kurš taisās pamest mājas, visu, kas te viņam ir un triekties uz nekurieni. Saprotu jau, ka zinātnes vārdā, bet tomēr. 
Kāpēc vispār ir jāpamet mājas, dzimtene, radi, draugi, paziņas? Savā ziņā saprotu tos, kuri aizbrauc uz laiku, sapelnī naudu un atgriežas to ieguldīt Mājās. Bet tie, kas aizbrauc uz neatgriešanos neviena nepiespiesti un nedzīti? Un tad no tāluma tikai kritizē un kritizē aizmirstot par tiem, kas palikuši un cīnās par savas Mājas eksistenci un pastāvēšanu.
Šis pat izbrīns attiecas daļēji arī uz Paulu Irbinu. Kas viņš ir? Avantūrists? Zinātnieks? Vīlies visās mājas būšanās un sačakarējis savu ģimenes dzīvi pie viena? Vai arī ne īsti draudzējas ar galvu?
Savā ziņā viņš pat ir pirmrindnieks, jo deva interviju vēl pirms iespējas aizbraukt un motivēja savu pārliecību. 
Tomēr,cik man zināms, Irbins tā arī nekur nav aizbraucis. Vai nu netika nākamajā kārtā, vai to projektu piegrieza vispār - vai nu nerealitātes, vai neizstrādātuma dēļ. Citi, kas tam visam seko, zinās labāk pateikt.

pirmdiena, 2015. gada 17. augusts

Grāmatu ceļojums

Šīs grāmatas nokļuva pie manis vēl aizpērnajā ziemā, kad viens cilvēks tīrīja savu grāmatu skapi un visas fantasy grāmatas vēlējās atdot biedrībai. Tā nu viņas tur mans stāvēja un aizņēma daudz vietas manā ne visai mazajā istabā.
Grāmatu nākamais ceļojums sākās maija beigās, kad māsa nolēma ieviest kārtību mājās un pie viena bija skaidrs, ka dēls ar savu sievieti nāks dzīvot pie manis. Grāmatas tika sakrautas koridorā, kamēr atrados slimnīcā pirmo reizi. Tad dēla sieviete pieteicās grāmatas paņemt pie sevis uz nenoteiktu laiku, jo viņas lauku māja ir praktiski neapdzīvota.
Domāju, ka tas būs uz ilgāku un konkrētāku laiku, bet nekā. Jūlija vidū saņēmu ziņu, ka grāmatas no turienes arī jāaizvāc. No sākuma nesapratu, kas notiek, vienīgā doma, kas ienāca prātā - viņa laikam bija nejauši uzdūrusies un izlasījusi manus divus ierakstus šeit. Par evanģēlistu dievkalpojumiem Ķīpsalā un par pašiem Dālderiem - viņas lauku mājām. Neko sliktu par viņu negribēju teikt, tikai paudu savu viedokli par notikumu un vietu, kas nav priekš manis, par to, ko nesajūtu kā aicinājumu.
Tā nu vakar notika grāmatu kārtējais ceļojums no Dālderiem un Bergmaņu mājām Vakarbuļļos. Tas ir, us to vietu, kurā notiek ikgadējie fantastu pikniki un reizēm arī kāds cits pasākums.
Ceru, šeit grāmatas savā stūrī, kuru pārāk neaizņēma, nostāvēs līdz brīdim, kamēr LFFB atradīs savas stacionārās telpas. pagaidām biedrības īpašums ir izkaisīts pa daudzām un dažādām lokācijām.

sestdiena, 2015. gada 15. augusts

Rīgas svētki un svētku noskaņa

Izstaigāju tās Rīgas vietas, kurās kaut kas notiek brīvā dabā svētkiem par godu un pie viena bez maksas izbraukājos autobusā no centra uz Imantu un atpakaļ. Galu galā bezmaksas braukšanas iespēja bez raustīšanās no kontroles ir jāizmanto.
Rīgas svētkiem par godu notiek viskautkas vidažādākas vietās. Pat īsti negribējās pietuvoties pasākumu vietām, lai apskatītos, kas tur īsti notiekās. Kaut kāda garlaicība. Nav tā uzrāviena svētku sajūtai, kas bija 2001. gadā Rīgas 800-gadei par godu. Kad dēls vēl dejoja Dejas upē uz Kaplaka bulvāra un vīrs bija dzīvs un stīvējās Nacionālā teātra dalības laikā šajos svētkos. Un Rīgas centrs bija pārbāzts ar cilvēkiem. Visdažādākajās ādas krāsās un sarunājās tik daudz valodās, ka ausis žilba.
Toreiz pat biju tik nogurusi, ka svētku salūtu nogulēju mājās un dabūju to skatīties atkārtojumā nākamajā dienā. nolūzu mājās vienkārši tāpēc, ka bija jāstaipās ar dēla tērpiem - puika varonīgi nodejoja visus svētkus ar praktiski svaigi lauztu vienu roku un viss tērpu nešanas smagums gūlās uz mani. Un kur vēl jāpievaktē dzīvsudraba puika no dauzīšanās, lai nesarežģītu situāciju ar roku.
Tagadējie Rīgas svētki ir kļuvuši par ikdienišķu ikgadēju tusiņu bez svētku gaisotnes. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Bet, manuprāt, svētkiem vajag svētku gaisotni un tam atbilstošu noformējumu gan lietās, gan vietās, gan cilvēkos. Savādāk tas ir kļuvis par kārtējo ikvasaras pasākumu, kuri ļoti regulāri notiek pilsētā sākot ar maija mēnesi un beidzot ar septembri. (Nu, daži nelieli pasākumi notiek arī ziemas mēnešos, bet tie nav tik visaptveroši un gandrīz katru nedēļu, kā vasarā).
Katrā gadījumā man Rīgas svētkiem vajag īpašu, tieši šiem svētkiem veltītu noskaņu un gaisotni pilsētā. Kā tas ir Dziesmu un deju svētkos, kad sabrauc dziedātāji un dejotāji no visas Latvijas un ienes pilsētā kādu savu, netveramu prieku un svētku sajūtu, kas jaucas ar brīves sajūtu.

piektdiena, 2015. gada 14. augusts

Katlakalna kapi un Gustavsonu dzimta

Vakar aizbraucu uz Katlakalna kapiem. Vecākā daļa ir iežogota ar mūri, jaunā daļa izpletusies aiz mūra. Brauciens bija ar 12.autobusu līdz gala pieturai, kura tad nu atrodas pie pašu kapu ieejas. Pats brauciens - neilgs, pāri nu vairs ne Salu tiltam, bet jaunajam Dienvidu tiltam. Brauciens pats rada brīnuma iespaidu un to, cik ļoti mainās un aug Rīga.
Aizvedu nelaiķa vīram vienu rozīti un uz brūkoša soliņa malkojot alu pavēroju kapu kopiņas.Māte, vecākais dēls, tēvs, jaunākais dēls.
Tā, sēžot, precīzāk balansējot uz soliņa, sapratu, cik ļoti man šos desmit gadus ir pietrūcis šo vīriešu. Māti nepazinu - viņa nomira manam vīram vēl mazam puikam esot. Neteikšu, ka šie desmit gadi bijuši tukši un neinteresanti. Ir sastapto daudzi interesanti cilvēki, bijuši daudzi interesanti notikumu. Bet - bet dzīve būtu izvērsusies savādāka un varbūt ne mazāk interesanta, ja vīrs nebūtu pirms desmit gadiem nomiris no neārstējamas slimības. 
Man viņa pietrūkst un kopā pavadītie gadi bijuši paši mierīgākie kopš bērnības. Kad tēvs bija dzīvs. Kopā ar viņu jutos mierīga un stabila. Kā aiz mūra sienas. Tagad ir praktiski nepārtraukts riņķa dancis un jezga. No kuras var nogurt.
Pēc kapiem, atgriežoties mājās, satiku sen neredzētu draudzeni. Sēžot kafejnīcā, sapratu cik nebūtiskas bijušas mūsu agrākās nesaskaņas un tagad tās visas ir vienaldzīgas. Ir vienkārši pietrūcis kontakts ar šo meiteni. Tāds miers un labsajūta.
Varbūt es vēl biju kapos, pie vīra kapa kopiņas pavadītā laika iespaidā.

trešdiena, 2015. gada 12. augusts

Filma Glāze ūdens (Стакан воды)

Veca Mosfiļm filma. PSRS laikos uzņemta. Spēlē tāda lieluma zvaigznes, kā Kirils Lavrovs, Anna Belohvostikova, mūsu pašu Pēteris Gaudiņš, Juris Strenga.
Sižets īsumā - mīlas intriga, kurai piejaukta politika. Gaudiņa tēls līdz konfektei sulīgs smukulītis, kuram nepielec, ka par viņa labvēlību un mīlestību stīvējas trīs dāmas, no kurām divas ir karaliene un viņas tuvākā galma dāma. Politikas deva - Eiropā norisinās karadarbība, kura beidzas ar Utrehtas miera līgumu. Mīlas intrigas atrisinājums rada miera noslēgšanas iespējamību.
It kā nekas sevišķs, triviāla un daudzreiz apspēlēta situācija. Bet - viss aktieru ansamblis novākts tik kolorīts, lugas autora meistarība tik izcila, ka galveno varoņu "politiskie dueļi" ir tīrā bauda ausīm un acīm.
Iesaku pameklēt torentos un novilkt skatīšanai.

pirmdiena, 2015. gada 10. augusts

Skārdeniskās pārdmas - citādi tās nenosauksi.

1. Angliski runājošo un rakstošo stulbings turpinās. Pēc šāda teksta viņu dzimtajā valodā: "This site is the official webpage of the Latvian society of Sci-Fi and Fantasy, and the subjects of discussion on the boards are expected to be those, relevant to society. All other conversations, specifically about any medical equipment and other randomness will be deleted instantly. The people who post them will be banned. Also, the main language for this site is Latvian. So, if you want to post anything in our forums, please, try to at least use google translate. In case of any questions or concerns, contact the administration, by sending an e-mail to: tulkotekstus@gmail.com", kas tulkojumā nozīmē apmēram "medikamentus, seksu un visādu citu spamu netirgojam, esam godīgi un miermīlīgi Sci-Fi un fantasy fani un liekat mūs mierā", normāli cirvji saprastos un liktos mierā. Joprojām nākas tīrīt ar viskautko tēmai neatbilstošu piedrazotas vietas.
2. Esmu nedaudz nemierā ar sevi. Pēc tās ilgstošās plaušu slimošanas tomērt esmu atsākusi nedaudz pīpēt un neatsaku arī kādai skārdenei. Tas laiks, kad ievēroju sauso likumu un nepīpēju, bija jauks. Jāsaņem sevi noteiktās uz stingrās rokās, lai labotos. 
3. Protams, ir pluss tam, ka es vasarā atpūšos un nestrādāju un par to vēl saņemu naudiņu slimības naudu veidā. Bet es nezin, kāda ķīmija manī sagrūsta iekšā un cik ļoti visu iespaidojuši daudzie rentgena uzņēmumi, bet tikai nesen mati pārstājušie bieziem kušķiem ķemmēties ārā. Mati nu pavisam plāni palikuši. Ceru, ka sāks ataugt un sasniegs kaut kādas normas pierobežas.
4. Laikam ar savu rakstu par Herbertu Strikeru būšu puisim ko noskaudusi. Puisim nomirusi māte, kas dzīvoklī bija atbildīgā īrniece un tagad puisi liek no mājas ārā. Jaunas telpas dzīvošanai viņam vēl nav izdevies atrast, nāksies bomzierēt. Daļu mantas, tiesa, aizrunāts paglabāt pie draugiem un paziņām. Tiesa, nezinu, kā ies, jo iedzīve ir divistabu dzīvokļa apjomā. Pie sevis piemitināt netaisos. Pat ja būtu kur, arī tad nee. Nav tas tips. Laikam neesmu līdzcietīga.

Dažas bildes no ekskursijas uz Līgatnes bunkuru. Klāt pieķērām arī Āraišus


svētdiena, 2015. gada 9. augusts

Ekskursija uz Līgatnes bunkuru

Vakar, 2015.gada 8.augustā, mēs – es, Kaspars Bērziņš, Arnis Voitkāns un Ilmārs Bite – ar Arņa mašīnu devāmies uz Līgatni, lai apskatītu tur padomju laika pazemes bunkurus. Doma par ekskursiju bija radusies jau pērn, kad devāmies ekskursijā uz Irbenes lokatoru. 
Izbraucām no Rīgas 9.00 no rīta un bez starpgadījumiem nokļuvām Līgatnē pie visai iespaidīgas sanatorijas ēkas ar labiekārtotu apkārtni. Netrūka ne soliņu, ne dārza šūpoļu, ne vietas teltīm, ne daudz kā cita aktīvai atpūtai pie dabas civilizācijas tuvumā.
Ekskursija pati sākās 12.00, tāpēc nedaudz paklaiņojām pa apkārtni, pasēdējām mājīgajā sanatorijas kafejnīcā malkojot  sen nedzertus piena kokteiļus.
Par ekskursiju runājot.
Piebraucot pie ēkas, nelikās, ka daudztelpu bunkuri tik meistarīgi noslēpti zem monstrozās sanatorijas ēkas. Klīdām pa gaiteņiem, apskatījām daudzās darba telpas, kas paredzētas darbam ekstremālos pazemes apstākļos. Redzējām pat vietēja mēroga elektrostaciju, kura darbojas vēl joprojām nodrošinot apgaismojumu pazemē un, vajadzības gadījumā, spēj to nodrošināt arī virszemes celtnēm. jaudas pietiek.
Mūs pat ieveda pazemes ēdnīcā un pabaroja ar pelmeņiem un kaut ko kompotam līdzīgu. Porcijas bija tik nelielas, ka pat man ar visu mazo rumpīti bija par maz, kur nu vēl pieaugušam, nobriedušam vīrietim.
Pēc bunkura apskates aizgājām līdz Gaujai, kas šajā vietā neradīja varenas upes iespaidu.
Tā pat kā iepriekšējo reizi, arī šī ekskursija izvērtās par braucienu vēl kaut kur. Aizdevāmies apskatīt Āraišu ezera pili. Mans iespaids - ēkas uz ezera tik nelielas, ka tajās vietas pietiek knapi vienam cilvēkam ar visu viņa iedzīvi. Nespēju šajā šaurībā iedomāties ģimenes dzīvi. Un kādreiz taču šī pilsētiņa ir bijusi biezi apdzīvota.
Bildes no pasākuma būs vēlāk. Kad fotogrāfi tās būs apstrādājuši un man atsūtījuši.