Es šoreiz ne par to dzimtbūšanu, kura aizsākās Senajā Romā kopā ar tur pastāvošo verdzību. Tās abas dažādos laikposmos ar dažādu motivāciju pamazām izzuda gan Romā, gan citur Eiropā. Es nerunāšu par Verdzību ASV, kurai bija savas īpatnības. Un arī ne par verdzību pārējā Amerikas daļā, kur tā arī izzuda, ja pareizi atceros, ekonomisku pārkārtojumu rezultātā.
Tāpat runa nebūs par vēl citām legālām verdzības formām, kuras juridiski pastāvēja vēl pagājušajā gadsimtā. Kā arī ne par tām verdzības formām, kuras joprojām pasaulē šur tur tiek atklātas un juridiski novērstas.
Runāšu par to dzimtbūšanas, verdzības formu, kura ir un pastāv joprojām un legāli tās abas nebūšanas saucas savādāk. (Nenāk prātā adekvāts jēdziens).
Vispirms gribu pieminēt laulības institūtu kā tādu. Mūsdienās daudzi pāri savas attiecības juridiski noformē šaurā draugu lokā kā nopietnu soli uz priekšu jau esošajām attiecībām. Tomēr nekur nav pazudusi tradīcija daudzām tautām, dažādu sociālo slāņu pilsoņiem - tradīcija dot jaunuvei pūru, jaunais vīrs ar kaut ko "izpērk" tiesības apprecēt šo meiteni. Pirkšana-pārdošana slēptā formā, zināmā mērā verdzības iestāšanās.
Daudzi rūpnieki kādu objektīvu iemeslu dēļ pārdod daļu vai visu savu uzņēmumu. Pārdod ne jau četras sienas nez jel kāda inventāra un inventāru apkalpojošā personāla. Slēpts dzimtbūšanas akts. Protams, strādnieki var aiziet no šī uzņēmuma, diskutēt ar jauno saimnieku par darba apstākļiem, ražošanas procesu. Bet tas jau nemazina slēptās dzimtbūšanas pazīmi.
Tāpat ir arī tad, ja tiek pārdots kāds daudzdzīvokļu nams, kurā dzīvo cilvēki. Protams, vairumā gadījumu esošajiem īrniekiem tiek piedāvāts pārvākties dzīvot kur citur pat piemeklējot variantus. Tad no tā ēka tiešajā nozīmē tiek pārdota tukša jaunā saimnieka jaunajām idejām. Bet ir nu tiešām varianti, kad ēkas saimnieki nomainās īrniekus nostādot fakta priekšā. Kas tas ir, ja ne dzimtbūšanas slēptā forma?
Vēl drusku par verdzības slēpto formu ieminoties. Šoreiz par darbiniekiem palielos rūpniecības uzņēmumos. Un runājot ne jau par jomas speciālistiem dažādas pakāpes vadošos amatos. Tie uzņēmējam ļoti vajadzīgi uzņēmuma veiksmīgai funkcionēšanai. Tad nu šos speciālistus visādi stimulē. Bet kā ir ar strādniekiem parastajiem? Nekļūdīšos, ja teikšu, ka šajā līmenī kadru mainība paliela. No cikla - "Varu maksāt šitik, ja nepatīk, ej citur. Tik neesmu pārliecināts, ka par tādu pat darbu saņemsi vairāk" .It kā cilvēka brīva izvēle kur un kā strādāt, bet tai pat laikā slēptā verdzības būtība.
Pie viena. Darba drošība. Visi stājoties darbā paraksta papīrus par darba drošības prasībām un šo prasību neievērošanas sekām. Tikai - vai kāds ir manījis reālu darba drošības speciālistu skraidām pa uzņēmumu un visu pārbaudot?
